Intervija ar Jauno ģeogrāfu skolas vadītāju Uldi Kleperu.

– Kā rodas negaiss?

– Vasarā, kad ir silts laiks un saule silda zemi, gaiss virs tās uzsilst un ceļas augšup, sev līdzi nesot mitrumu. Paceļoties tas sastopas ar aukstāku gaisu, kas atrodas augšējos atmosfēras slāņos. Tur veidojas elektriskie lādiņi, notiek elektroizlādes, un rezultātā rodas zibens.

Pirmie negaisa vēstneši, ko ieraugām, ir gubu mākoņi, kas kļūst arvien zilganāki, draudīgāki.

Tumši mākoņi, pēkšņs stiprs vējš, lietus un pērkons ir negaisa pavadošā svīta. Reizēm nāk līdzi vēl krusa. Tā arī ir saistīta ar straujām temperatūras izmaiņām mākoņos – lietus pilieni sasalst un veido krusas graudus, kas ir postošāks negaisa elements.

– Vai negaisi Latvijā kļūst biežāki un spēcīgāki?

– Zibens izlādes notiek arvien biežāk. Vai tās globālās sasilšanas sekas vai daļa no ilgtermiņa dabas cikliem, par to var diskutēt, taču mūsu reģionā globālās pārmaiņas izjutīsim arvien vairāk.

Varbūt nebūs ilgstoša sausuma periodu vai katastrofālu plūdu, bet būs laikapstākļu svārstības, pēkšņas temperatūras maiņas, spēcīgāki negaisi, lielāka krusa.

Pagājušajā gadā bira milzīgi krusas graudi, kas Smiltenes novada Palsmanē, Mēru ciemā radīja ļoti lielus postījumus. Jumti bija sadauzīti, cilvēki glabāja krusas graudus saldētavās, lai pierādītu apdrošinātājiem dabas katastrofas vainu ēku bojājumos.

Es aizbraucu apskatīties – skats bija iespaidīgs, māju jumti izskatījās tā, it kā būtu cauršauti ar ložmetēju.

Valstī izsludina negaisa brīdinājumus, kas ir nepieciešami, taču nevajadzētu sēt paniku. Būtu jāizvērtē, kā cilvēki uztver šos brīdinājumus.

Gados jaunākie paskatās telefonā un saprot situāciju, taču veciem cilvēkiem brīdinājuma signāls rada satraukumu. Telefons sāk skaļi signalizēt, un uzreiz šķiet, ka tuvojas katastrofa. Tad steidz aizvērt siltumnīcas, nest mantas uz drošu vietu, gatavoties lielai vētrai, bet beigās – nolīst parasts lietutiņš.

– Kā ar zibeni?

– Tas ir ļoti iespaidīga dabas parādība, īsts dabas šovs, taču, ja esi drošā vietā, zibeņošanu var baudīt un skatīties ar lielu interesi. Jāievēro piesardzība –

nevajag stāvēt lauka vidū pie vientuļa koka vai torņa, jo tur zibens var iespert.

Esmu redzējis, kā tas notiek. Bērnībā ar brāli braukājām ar riteņiem, un reiz mūs pārsteidza zibens. Braucām garām armijas triangulācijas tornim, kādus padomju laikos uzstādīja apkārtnes augstākajos punktos, un pēkšņi tajā iespēra zibens. Tā kā zibensnovedēja tur nebija, pa trim kājām uz leju aizgāja tādas uguns šaltis, ka sabijos ne pa jokam.

Pilnībā nav izpētīta tāda parādība kā lodveida zibens, tā joprojām ir diezgan noslēpumains fenomens. Parasti to apraksta kā lodīti, kas var būt dažu centimetru diametrā, bet reizēm arī lielāka.

Atšķirībā no parastā zibens tā nekustas strauji, bet lēnām, it kā graciozi slīd pa telpu.

Cilvēkiem svarīgi nekrist panikā, nesākt strauji kustēties, kā arī nemēģināt to dzīt ārā vai radīt gaisa plūsmu. Labāk mierīgi atkāpties un aiziet. Pastāv iespēja, ka lodveida zibens var eksplodēt, tāpēc piesardzība ir svarīga.

Ne velti ir teiciens, ka negaisa laikā jāaizver logi un durvis, lai neveidotos caurvējš. Ja ir gaisa plūsma, lodveida zibens var tai sekot un nonākt telpās; tāpat arī iziet ārā.

– Ko nevajadzētu darīt negaisa laikā?

– Nevajadzētu peldēties. Saka jau, ka pērkona laikā ūdens ir ļoti silts, tāpēc cilvēkiem gribas iet peldēt, taču būtu jāievēro piesardzība.

Man vecāki iemācīja vienkāršu paņēmienu, kā noteikt, cik tālu atrodas zibens. Ierauga uzplaiksnījumu un sāk skaitīt sekundes līdz pērkonam: viens, divi, trīs… Tad sekunžu skaitu dala ar trīs un iegūst aptuvenu attālumu kilometros. Skaņas ātrums ir apmēram 340 metru sekundē, tāpēc šis aprēķins strādā diezgan labi.

Ja zibens ir sešu septiņu kilometru attālumā, tad liela riska nav, bet, ja uzplaiksnījums un pērkons gandrīz sakrīt, tad labāk no ūdens iziet,

jo tas piesaista zibeni.

Ir bijuši gadījumi, kad lādiņš izplatījies arī pa zemi. Vidzemē zibens nosita zirgus, kas lietus laikā bija paslēpušies zem koka lauka vidū. Iesperot kokā, daļa enerģijas aiziet zemē, un šie elektriskie lādiņi var radīt ļoti nopietnas sekas.

Zibenim ir milzīga temperatūra, kas vieglākajos gadījumos rada apdegumus, bet smagākajos iznākums ir letāls.

Dabā var atpazīt kokus, kuros iespēris zibens. Parasti gar stumbru redzamas plēstas šķiedras no pašas galotnes līdz pat saknēm. Reizēm zibens pa koku ir virzījies lejup spirālē.

– Kāds ir jūsu spilgtākais negaisa piedzīvojums?

– Tas bija Slovēnijā, kad kāpām Triglavā. Nonācām vienā kalnu pārejā, no kurienes līdz virsotnei vairs nebija daudz atlicis, taču kalnu reljefa dēļ nevarēja redzēt, kas notiek otrā pusē. Un sākās negaiss – lietus un krusa, zibens izlādes gandrīz acu augstumā. Man galvā bija naģene, kas nenosedz ausis, un likās, ka krusa tās nositīs.

Sapratām, ka todien nekādas virsotnes nebūs, un steidzāmies lejup.

Kalnos negaiss ir īpaši bīstams – mazie strautiņi, kas iepriekš bija tik tikko redzami, pārvēršas par īstām upēm.

Ļoti labi var izjust dabas varenību, pret ko ir jāizturas ar cieņu un izpratni.

Negaisa laikā nav jāstraucas par daudz, taču arī nevajag notiekošo uztvert vieglprātīgi.

Stipras lietusgāzes reizēm nāk par labu – lietus notīra jumtus, izskalo notekcaurules, aiznes no tām sakrājušās lapas un gružus. Lietusgāzes parāda, cik labi vai slikti darbojas infrastruktūra, – ūdens aiztek vai arī veidojas īslaicīgi plūdi.

Tāpēc uz negaisu var skatīties ne tikai kā uz apdraudējumu, bet arī kā uz dabas procesu, kas atgādina par nepieciešamību dzīvot ar to saskaņā.