_– Vai sabiedrība šobrīd ir gatava ierobežojumu atvieglojumiem?

– Šķiet, krietna daļa cilvēku visu laika ir gatava ierobežojumu atcelšanai. Jautājums drīzāk ir par politisko līdzsvaru un sekundāri arī par ekspertu viedokļiem, proti, cik daudz valdība gatavojas īstenot ekspertu iezīmēto plānu, jo ir redzamas politiski motivētas atkāpes.

– Tas nozīmē, ka ierobežojumi vairāk ir politiski?

– Protams, tā ir bijis vienmēr. Par spīti tam, ka eksperti ir izstrādājuši gana skaidras vadlīnijas, kas vienkāršības labad pat pārtulkotas pēc luksofora principa, lai būtu vieglāk uztveramas.

– Vai atvieglot daļu ierobežojumu nebūtu sabiedrības interesēs?

– Vispirms jāapzinās, ka cilvēki nav bijuši akurāti visu ierobežojumu ievērošanā. Ierobežojumu noteikšana galvenokārt ir balstījusies uz epidemiologu ieteikumiem, bet mazāk uz to ekspertu ieteikumiem, kas pēta cilvēku uzvedību.

Tas arī ir tas paradokss, ka epidemioloģiski šie ierobežojumi varētu būt pareizi, bet tas, kā cilvēki tos uztver, padara tos neefektīvus.

Un šo nevar risināt tikai ar politisko ietekmi. Ir atsevišķas grupas, kas panākušas uz tām attiecināto ierobežojumu atcelšanu, piemēram, skaistumkopšanas jomā strādājošie, bet ierobežojumi parasti vissmagāk skar tās grupas, kas nemaz nav spējīgas par sevi runāt. Piemēram, tā sauktās internātskolas. Tajās atrodas bērni, kuru situācija ģimenē nav labvēlīga, bet nav arī tik slikta, lai bērnu izņemtu no ģimenes pavisam.

Līdzīgi ir ar pašvaldībām, kur epidemioloģiskie apstākļi atļāva organizēt mācības skolās klātienē jau sen, bet tas viss tika skatīts nacionālā epidemioloģiskā mērogā, nereti aizmirstot par vieglāk ievainojamām cilvēku grupām un konkrētām situācijām.

– Uzskatāt, ka turpmāk vajadzētu izvērtēt ierobežojumus no lokālā viedokļa?

– Droši vien tas būtu daudz efektīvāk, ja cilvēkus iesaistītu lēmumu pieņemšanā. Un ne tikai tos, kas paši spējīgi iesaistīties, bet padomāt arī par tiem, kuri to nespēj dažādu iemeslu dēļ.

Tādā veidā šīs krīzes menedžēšana būtu efektīvāka. Kāpēc nelielā ciemā, kur ir viens veikals, tajā nevarētu pārdod visas preces?

Drošāk taču ir, ka tur dzīvojošie cilvēki nebrauc ar sabiedrisko transportu uz citām attālākām vietām, lai iepirktos.

Valsts mums tiek iedomāta kā anonīma epidemioloģiska populācija, kuru mēs pārvaldām no nacionālā valstiskā viedokļa. Te arī slēpjas cilvēku pretestība, jo viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā ar šo mērogu. Paši vairs nejūtas atbildīgi par politiku, kas tiek veidota, un neredz to savā ikdienas dzīves līmenī.

– Tas ir iemesls, kādēļ cilvēki ir paguruši no visiem šiem ierobežojumiem?

– Cilvēki visā Eiropā ir paguruši, jo situācija ir likusi atteikties no elementārām pamatvajadzībām. Turklāt nogurums nav tikai psiholoģisks.

Tikko piedalījos Eiropas mēroga antropologu konferencē, un bija daudz ziņojumu par to, ka ne visi sabiedrības locekļi vienmērīgi izjūt krīzes sekas.

Ir runa par tiem, kas nevar pārtraukt strādāt, piemēram, mediķi, pārdevēji veikalos. Viņiem šāds krīzes menedžments uzliek daudz lielāku slodzi. Šiem cilvēkiem nākas salāgot atbildību pret savu ģimeni ar atbildību pret saviem darba pienākumiem. Viņi ir ielikti neiespējamās izvēlēs, tāpēc ir loģisks jautājums, kādu atbalstu viņi saņem. Ir taču arī daudz cilvēku, kuriem šis laiks nozīmē apzinātu risku saslimt. Arī par viņiem ir jāpadomā.