Ginta Kampare, Dienvidkurzemes novada Izglītības pārvaldes vadītāja

Pašlaik vispārējā situācija novada skolās ir tāda, ka otra svešvaloda, ko piedāvā apgūt bērniem, pamatā ir krievu valoda.

Protams, ir vidusskolas (piemēram, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola, Aizputes vidusskola), kurās tiek piedāvāts apgūt arī vācu valodu, bet kopumā novadā vācu valoda šo gadu laikā būtībā pati par sevi ir atkritusi, jo nebija gribētāju to apgūt un biežāk izvēlējās tieši krievu valodu.

Mums ir arī dažas skolas, kurās ir iespēja mācīties franču valodu.

Protams, jādomā arī par to, kura valoda būs aktuāla 2026./2027. mācību gadā, – to šobrīd vēl nezinām. Varbūt situācija vispār mainīsies un tā pati vācu valoda arī vairs nebūs aktuāla.

Nedomāju, ka valoda ir tā, pret kuru būtu jāceļ lielākie iebildumi. Man šķiet, ka situācija ap krievu valodu ir mazliet saasināta.

Ja mēs tagad ķeramies pie tā, ka valoda ir slikta, Puškins ne tā dzīvojis, tad es nezinu…

Novada skolās noteikti vairāk būtu pieejami tieši vācu valodas pedagogi – tā būtu valoda, kas, visticamāk, krievu valodu varētu aizstāt visreālāk.

Skatīsimies, kāds būs vecāku pieprasījums un kā to varam realizēt, jo, protams, būs jādomā par pedagogiem, kas otro svešvalodu mācīs. Taču tādu ļoti kritisku situāciju nesaskatu. Lai gan, protams,

nevaru pateikt, ka simtprocentīgi visās skolās ir kāds skolotājs, kurš, teiksim, jau nākamajā gadā uzreiz varētu mācīt citu valodu krievu valodas vietā.

Turklāt šobrīd nemaz nav pieprasījuma pēc citām svešvalodām – neesam Izglītības pārvaldē saņēmuši ziņas, ka kāds krievu valodas vietā labprātāk mācītos vācu vai kādu citu valodu. Vismaz skolas mums par šādiem gadījumiem nav ziņojušas.

Vēl neesam domājuši par citu svešvalodu pedagogu piesaisti izglītības iestādēm, jo noteikumi mainās visu laiku. Šī prasība stāsies spēkā tikai ar 2026./2027. mācību gadu, un vispirms tas skars tos bērnus, kas tobrīd būs 4. klasē. Tātad tie, kas būs uzsākuši mācīties krievu valodu, arī varēs to pabeigt mācīties, un nebūs tā, ka vienā dienā viss uzreiz beigsies.

Skolās noteikti notiks aptaujas, vaicāsim vecāku viedokli un, ja būs vajadzība, tad domāsim, meklēsim un risināsim.

Kristīne Niedre-Lathere, Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja

Tā kā šobrīd tiek diskutēts par krievu valodas apguvi, kad tā kā otrā svešvaloda var zaudēt aktualitāti 2026./2027. mācību gadā, tad situācija patlaban nav tik satraucoša, ja lēmums tiktu pieņemts jau ar nākamo mācību gadu un krievu valodas apguve tiktu pārtraukta.

Rastos aktuāls jautājums – ko likt tās vietā?

Iespējamā alternatīva krievu valodai Liepājas skolās varētu būt vācu un franču valoda.

Ja viena valoda vairs netiek mācīta un tās vietā, piemēram, būs lielāks franču valodas pieprasījums, jāskatās, vai netrūks pedagogu.

Protams, mēs domāsim, kā situāciju risināt tā, lai skolēniem tiktu nodrošināta valodas apguve.

Liepājā patlaban ir tikai viena skola – proti, 8. vidusskola, kurā nav, ar ko aizstāt krievu valodu, kas līdz ar to tas varētu kavēt alternatīvu risinājumu.

Skolas ar pirmo svešvalodu – angļu vai vācu – mums ir, un kā otrā svešvaloda attiecīgi tiek apgūta angļu, vācu vai franču. Tāpēc Liepājā situācija šobrīd nav kritiska.

Skaitļos redzams, ka krievu valoda kā otrā svešvaloda skolēniem šobrīd ir vispopulārākā.

Centra sākumskolā to mācās 153 skolēni, 1. ģimnāzijā – 293, 6. vidusskolā – 572, 10. vidusskolā – 399, 15. vidusskolā – 497, Liedaga vidusskolā – 17 audzēkņi utt. Tikai pēc tam skolēni izvēlas apgūt vācu valodu.

Kāpēc tā ir? Domāju, ka pielietojamības dēļ. Gan no darba tirgus viedokļa raugoties, gan sadzīves, – ar krievu valodu ikdienā ir jāsaskaras, bieži nākas komunicēt, tā ir populāra.

Arī ceļojot pa Baltijas valstīm, noder krievu valodas zināšanas. Tāpat, izvēloties studijas, ļoti daudz akadēmiskās literatūras, pētījumu ir tieši krievu valodā.

Es uz ikvienas valodas zināšanām raugos kā uz bagātību un neuzskatu, ka kultūra un valoda ir vainojama politiskās nesaskaņās.

Ir vienkārši jāprot to nodalīt. Mans viedoklis ir, ka skolēnam jāļauj izvēlēties.

Procesi jau, iespējams, būtu notikuši paši no sevis, un tad mēs varētu vērtēt, vai, laikam ejot, ir mazāks pieprasījums pēc krievu valodas kā otrās svešvalodas vai nav. Patlaban tas ir diezgan mehāniski pieņemts lēmums, turklāt – īsti neizvērtējot ietekmi un sekas.