Anita Muižniece, izglītības un zinātnes ministre

Daļai ģimeņu ar mazākiem bērniem ik gadu tas ir milzu izaicinājums – jēgpilni nodarbināt bērnu un nodrošināt nepieciešamo pieskatīšanu šajā periodā, kamēr pašiem jādodas uz darbu.

Savukārt samērā nelielais brīvlaiku skaits un ilgums mācību gada laikā nozīmē koncentrētu slodzi gan skolēniem, gan pedagogiem, kas tālāk ietekmē arī mācību kvalitāti.

Skolas gada slodzes izlīdzināšana ar īsāku vasaras brīvlaiku un papildu brīvdienām, piemēram, martā, manuprāt, tikai veicinātu izglītības kvalitāti,

ļautu dažādot mācību un audzināšanas procesu, kā arī ļautu optimizēt izglītojamo un pedagogu noslodzi.

Kvalitatīva izglītība ir atkarīga no daudziem faktoriem – būtiska nozīme ir arī mācību laikam, atbilstošam mācību gada ilgumam un pietiekamam skaitam brīvdienu, kas pārdomāti sadalītas visā mācību gada garumā.

Līdztekus mācīšanas kvalitātei un mācībām pēc skolas mācību laika palielināšana veicina skolēnu interesi un pozitīvi ietekmē sekmes. Pozitīvā saikne starp palielinātu mācību laiku un skolēnu sasniegumiem ir spēcīgāka, ja to papildina arī citi atbalsta pasākumi.

Apkopojot ārvalstu pieredzi un mācību gada organizāciju, ir secināts, ka kvalitātes sekmēšanai iespējams pagarināt mācību gadu par divām nedēļām,

piemēram, līdz Jāņiem, vienlaikus ieviešot piekto brīvlaiku, piemēram, martā. Šādas brīvdienas šobrīd ir paredzētas tikai 1. klasei.

Mācību gada pagarināšanu varētu atbalstīt vismaz daļa sākumskolas un pamatskolas vecuma bērnu vecāku, ja tas samazinātu viņu rūpes par bērnu jēgpilnu nodarbināšanu vasarā.

Mācību gada pagarināšana arī ļautu dažādot izglītības procesu, padarot to interesantāku, tādējādi motivējot skolēnus.

Mācības vasarā ļautu sadalīt mācību procesa norisi gan telpās, gan āra vidē. Tas ļautu organizēt nodarbības ārpus telpām svaigā gaisā, brīvā dabā, piemēram, rīkot pārgājienus, ekskursijas, radošas darbnīcas, fiziskas aktivitātes, eksperimentēšanu, citas praktiskas darbības, piemēram, vides izzināšanu un sakopšanu, “izdzīvošanas” prasmju apguvi, kā arī veltīt laiku tādiem pasākumiem un norisēm, kam bieži pietrūkst laika mācību gada ietvaros.

Mācības vasarā ļautu īstenot arī dažādus skolēnu vai skolu iniciētus projektus, izmantot programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumu u.c.

Atpūtas iespējas martā ļautu optimizēt arī skolēnu noslodzi. Šobrīd vienā mācību nedēļā ir vidēji 22–36 mācību stundas (atkarībā no klases). Līdz ar to ir iespējams gan diskutēt par papildu mācību satura ieviešanu, gan arī samazināt skolēnu noslodzi dienā, pārplānojot mācību priekšmetu īstenošanu, arī sabalansējot vispārējo izglītību un interešu izglītību.

Slodzes izlīdzināšana sniegtu iespēju nodrošināt pietiekami daudz laika kvalitatīva jaunā mācību satura īstenošanai, kā arī mazinātu skolēnu un pedagogu vienas dienas noslodzi.

Lai panāktu slodzes izlīdzināšanu, būtu nepieciešams pārskatīt mācību saturu un tā plānojumu, mainīt pedagogu slodzes uzskaiti un aprēķinu, kā arī noteikt citu valsts pārbaudes darbu norises laikus, attiecīgi mainot normatīvo regulējumu.

Lai gan par šo jautājumu vēl nepieciešamas diskusijas gan ar vecāku, gan pedagogu nevalstiskajām organizācijām, daudz valstu piemēri apliecina pozitīvu saikni starp valstīm, kas ir pagarinājušas mācību gadu, un valstīm, kas demonstrē labākus akadēmiskos rezultātus.

Tiek uzsvērts, ka, pagarinot mācību gadu, ne tikai paaugstinās mācīšanās kvalitāte un ir labāki akadēmiskie sasniegumi, bet skolēniem ir arī vairāk laika mācībām, materiāla atkārtošanai, padziļinātai satura apguvei, kā arī vairāk iespēju mācīties pieredzē. Tas stiprina arī skolēnu un pedagogu attiecības.

Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja

Daudzi domā, ka skolotājiem ir trīs mēnešu atvaļinājums. Lielākai daļai skolotāju, neizslēdzu, ka kāds pamanās ilgāk tvert šo atpūtas mirkli, bet principā atvaļinājums ir astoņas nedēļas. Jo daudzi būtībā strādā līdz jūnija otrai pusei, klasēm vēl ir izlaidumi. Un augusta vidū skolotāji atgriežas darba gaitās, jo ir atkal jāgatavojas jaunajam mācību gadam.

Zinot, ka ar jauno mācību saturu iet kā iet, tad daļa no atvaļinājuma tiek veltīts darba lietām.

Diskusijai par mācību gada pagarināšanu ir jābūt ar visām iesaistītajām pusēm.

Tāpēc nolemt tagad, ka mēs piekrītam un pagarinām, piemēram, par trīs nedēļām vai par mēnesi – tā vienkārši teikt nevar.

Jo ir jāsaprot, kādās telpās bērni būs.

Es aicinātu vecākus paskatīties, kāda kopumā ir skolu infrastruktūra, kādā vidē bērni būs, kur viņi mācīsies, vai varam uz kaut ko tādu virzīties. Jo daudzviet telpas vasaras mēnešos ir karstas. ”Zaļās klases” ir iespējamas, bet tomēr tas ir skolu mazākums.

Pedagogu vidū aptauja par to, vai jūs gribētu saīsināt vasaras brīvlaiku, mums nav bijusi. Bet mums kā arodbiedrībai ir svarīgi, kādā vidē strādās skolotājs. Ielikt viņu ar 28 bērniem karstā, pārkarsušā telpā, ko nevar normāli izvēdināt, un ieteikt vairāk paturēt vaļā logu vai kaut kā tā – tas nederēs. Tad ir jārisina arī šie jautājumi – par infrastruktūru, lai pilnvērtīgi mācību procesu var īstenot.

Domājot par pārmaiņām, protams, centrā jābūt bērnu interesēm. 24 no 40 valstīm ir vēl viens papildus brīvlaiks, kas izlīdzina kopējo slodzi.

Svarīgi, lai ir resursi, piemēram, mācību ekskursijām.

Bet reizē gribu norādīt – ap bērnu jābūt balansam. Nevar bērnu skatīties atrauti no fiziskās vides, kurā viņš ir un ar ko kopā viņš ir. Skolēni ir kopā ar pedagogiem, līdz ar to videi, kurā viņi atrodas, jābūt sakārtotai ar atbilstošiem resursiem.