Intervija ar centra ”Marta” Liepājas filiāles vadītāju Madaru Lapsu.

– Kā mainījusies sabiedrības attieksme pret ”MARTU” un vardarbību?

–Atšķirība starp to, kur bijām pirms desmit gadiem un kur esam tagad, ir milzīga.

Pirms desmit gadiem mums vēl bija jāskaidro, kas ”MARTA” ir, kāpēc Liepājā tāda organizācija vispār ir vajadzīga un kāpēc vardarbība ģimenē nav vienkārši divu cilvēku privāta lieta.

Tagad cilvēki zina – ja attiecībās notiek vardarbība, ir vieta, kur cilvēkam vērsties pašam, kur noticēs un palīdzēs meklēt reālu risinājumu. Pie mums vēršas arī speciālisti pēc zināšanām un sadarbības.

Man šķiet, ļoti mainījusies arī pati saruna par vardarbību.

Pirms desmit gadiem daudz vairāk bija jāskaidro, ka vardarbība nav tikai sitiens. Šodien mēs runājam par emocionālu, seksuālu un ekonomisku vardarbību, vardarbīgu kontroli, vajāšanu, izolēšanu.

Pirmajos gados palīdzības saņēmēju un konsultāciju skaits bija salīdzinoši neliels, bet tagad tie ir vairāki simti cilvēku un vairāki tūkstoši konsultāciju gadā – aiz katra no skaitļiem ir konkrēts stāsts.

Rezultātus šajā darbā ne vienmēr var izmērīt.

Reizēm sasniegums ir tiesas lēmums un pagaidu aizsardzība pret vardarbību, citreiz – droša dzīvesvieta.

Kādreiz tā atkal ir pirmā reize, kad cietusī atzīst: ”Tas, kas ar mani notika, nebija normāli.” Un ļoti liels rezultāts var būt pavisam vienkāršs – bērnam vairs nav katru vakaru jādzīvo bailēs.

Esam arī daudz strādājuši ar policiju, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, probācijas dienestu, izglītības un veselības speciālistiem, pašvaldībām un citām institūcijām.

Daudz runāts par vardarbības atpazīšanu, risku izvērtēšanu un drošību.

Liepājā ir izstrādāts arī starpinstitucionālās sadarbības plāns vardarbības ģimenē un partneru starpā novēršanai.

– Kas, strādājot ar vardarbības apkarošanā, ir bijis vieglākais un kas – grūtākais?

– Vieglāk kļūst tad, kad sastopi cilvēkus un institūcijas, kuri saprot, ka šo problēmu neviens viens pats nevar atrisināt.

Joprojām grūtākais ir tas priekšstats, ka vardarbības situācijā atbildība par risinājumu gulstas uz pašu cietušo.

Man šķiet, mums vēl ļoti daudz jāmācās uzdot nevis ”Kāpēc viņa neaizgāja?” Bet gan – ”Kas viņai traucēja aiziet, un ko mēs varam izdarīt, lai viņa un bērni būtu drošībā?”

Joprojām ir stereotipi, institucionāli šķēršļi un situācijas, kurās sistēma no cilvēka, kurš jau ir traumēts, prasa milzīgu spēku, lai viņš vispār varētu saņemt aizsardzību.

Speciālistiem joprojām nākas skaidrot, kāpēc vardarbības gadījumā pāru un ģimenes terapija nav pieļaujama, tāpat arī mediācija un izlīgums kā pašsaprotams risinājums šeit nav piemērojams.

Otra lieta, ko joprojām nākas atkārtot:

ja ģimenē ir vardarbība, bērns ir cietušais vienmēr.

Arī tad, ja pret viņu pašu neviens nav pacēlis roku un viņš nekad nav sūdzējies; arī tad, ja viņš nav redzējis pret kādu no vecākiem vērstu vardarbību.

Trešā lieta ir viena no tām, kas mūsu darbā sāp visvairāk – joprojām redzam situācijas, kurās tieši cietušajai uzliek par pienākumu nodrošināt bērna saskarsmi ar vardarbības veicēju, atsaucoties uz argumentu – tēvam taču ir tiesības. Jā, ir.

Bet tiesības ir arī cietušajiem, un pirmām kārtām tās ir tiesības uz drošību.

Vēl pārāk bieži redzam, ka sieviete apstākļu dēļ tiek spiesta atgriezties vardarbīgās attiecībās. Piemēram, viņai norāda, ka atrastā dzīvesvieta atbilstoši viņas materiālajai situācijai nav atbilstoša bērniem.

Bet tad ir jāuzdod jautājums – kāpēc viņas materiālā situācija ir tāda? Bieži tieši tāpēc, ka attiecībās ir bijusi ekonomiska vardarbība.

– Kas ir nākamie soļi, lai izskaustu vardarbību?

– Liepājā mēs sniedzam valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām pilngadīgām personām un bērniem – psihologa, jurista un sociālā darbinieka atbalstu, augsta riska gadījumos līdz 120 konsultācijām.

Nodrošinām arī drošu krīzes patvērumu, kas Latvijā pieejams tikai trijās pilsētās, tostarp Liepājā.

Tas ir stabils pamats.

Bet vienlaikus ļoti daudz no tā, kas cilvēkam pēc vardarbības reāli palīdz atgūties un atkal nostāties uz kājām, valsts nefinansē vispār.

Piemēram, atbalsta grupas, ko drīzumā sākam Liepājā. Tās finansēs no projektiem un ziedojumiem. Citviet Latvijā šādus pakalpojumus līdzfinansē pašvaldības.

Rezultātā daļa darba katru gadu ir atkarīga no tā, vai mums izdosies iegūt projektu finansējumu. Pakalpojumam, uz kuru cilvēkiem jāvar paļauties, tas nav īpaši stabils pamats.

Diemžēl šo gadu laikā nepieciešamība pēc palīdzības nav mazinājusies. Mūsu ilgtermiņa mērķis nevar būt arvien vairāk klientu, bet mērķim ir jābūt – mazāk vardarbības.

Gribam vēl vairāk strādāt ne tikai ar sekām, bet ar prevenciju –

ar bērniem un jauniešiem, sabiedrības izglītošanu, speciālistu kompetenci, vardarbības veicēju atbildību un sistēmiskām pārmaiņām.

Un, protams, turpināsim attīstīt sociālo rehabilitāciju, atbalsta grupas, drošas dzīvesvietas iespējas un individuālu speciālistu palīdzību.

Uzziņai

• 2025. gadā Liepājas filiālē palīdzību saņēma 326 cilvēki (gadu iepriekš – 306: 208 sievietes, 5 vīrieši un 93 bērni). Gada laikā sniegtas 4670 psihologa, sociālā darbinieka un jurista konsultācijas.
• Centra ”MARTA” Liepājas komandā šobrīd strādā šādi speciālisti: četras psiholoģes, divas sociālās darbinieces un divas juristes, projektu asistente, brīvprātīgā darba koordinatore. Liepājā darbojas arī krietns pulciņš brīvprātīgo darbinieku.
• Centrs ”MARTA” Latvijā darbojas no 2000. gada.

Avots: centrs ”MARTA”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.