Pusotru gadu strādāju par ēku uzrauga palīdzi, tagad gadu pati esmu ēku uzraudze. Šajā laikā līdztekus citiem procesiem zinu arī tos, kas notiek daudzdzīvokļu namos saistībā ar pastkastītēm. Daudzviet tās ir izpostītas, salauztas, un kāpņu telpas, kur tās atrodas, ir tumšas, pastniekiem ir problemātiski atrast īsto kastīti, kurā ievietot avīzes un vēstules, jo pastkastītēm nav dzīvokļa numura. Situācija nav pievilcīga, un man jāsaka atklāti: arī tas ir mūsu sabiedrības spogulis.

Es nedomāju, ka pastkastīšu lauzēji ir pieauguši, apzinīgi cilvēki vai pensionāri. Protams, pa reizei gadās arī kāds Šerloks Holmss, kuru ļoti interesē kaimiņa pastkastītes saturs, tomēr visbiežāk tomēr tie ir pusaudži, kas nāk cits pie cita ciemos, pulcējas kāpņu telpā un pie reizes arī, pārbaudot savus spēkus, iesper pa pastkastīti vai kādai izlauž durtiņas.

Teikšu atklāti – ļoti daudz kas, arī kārtība kāpņu telpās un arī to pašu pastkastīšu stāvoklis lielā mērā ir atkarīgs no cilvēku kontingenta mājā. Sen ir zināms, ka daudz, daudz lielāka kārtība ir tajās mājās, kurās cilvēki cits citu pazīst. Un arī tajās, kurās vairums iemītnieku dzīvo jau gadiem ilgi. Bet daudzviet ir tā, ka kaimiņi, pat blakus dzīvokļos mītošie, cits ar citu pat nesasveicinās, nemaz nerunājot, ka viņi varētu vienoties par savas mājas apsaimniekošanu. Un arī kārtība ar pastkastītēm pieder pie apsaimniekošanas.

Ideālais variants, protams, būtu, ja ēkas apsaimniekotājs visiem iemītniekiem vecās pastkastītes nomainītu pret jaunām un vienādām. Tas būtu arī lētāk, nekā katram pirkt savējo, kas ir atšķirīgas un bojā kopējo skatu. Bet, pirmkārt, šīs kopējās pastkastītes tāpat būs jāpērk par iemītnieku pašu maksāto apsaimniekošanas naudu, un tātad iemītniekiem par to ir jāvienojas. Otrkārt, ļoti daudzās mājās ir daudz nopietnākas problēmas: jāmaina caurules, jālabo jumts un tamlīdzīgi. Protams, pastkastīšu nomaiņa paliek tālākā nākotnē, jo tā nav spiedīgākā problēma.

Tāpēc pašlaik, ja īrnieki nespēj vienoties par kopīgu pastkastīšu nomaiņu, nekas cits neatliek, kā katram uzlikt savējo, lai tā būtu slēdzama un lai pastnieks zinātu, kuram dzīvoklim tā ir. Arī vecākiem nekas cits neatliek, kā runāt, runāt un vēlreiz runāt ar saviem pusaudžiem, ka tā pastkastīte, ko viņš izposta, mūsu pašu vien ir.

Un tas pats, ko teicu par pastkastīšu postīšanu, bieži vien attiecas arī uz kāpņu telpu apgaismojumu. Neizdeg tās spuldzītes tik ātri! Bieži vien tie paši huligāni palīdz tām nodzist. Tā kā, manuprāt, ir jānomainās vairākām paaudzēm, līdz cilvēki sapratīs, ka paši vien esam saimnieki savā mājā. Skan diezgan bezcerīgi, bet tā ir. Taču mums ir jādzīvo šodien, tāpēc vienīgais, ko varu darīt, lai situācija labotos: lūgt māju iemītniekus būt saimniekiem savā mājā jau tagad un vecākus – runāt ar saviem bērniem, ka tas, ko tu izposti, ir jāatjauno par mūsu pašu naudu.

Anita Jūrmale,
namu apsaimniekošanas uzņēmuma “Vecliepāja” ēku uzraudze