Nav nekāda iemesla, lai cilvēks ieskrietos un lēktu uz galvas ūdenī. Riskēt ar dzīvību vai sagandēt savu turpmāko dzīvi pārgalvības vai lielības dēļ ir pēdējā aplamība. Tas ir stulbums, nevis drosme. Mūsu visu pienākums ir atturēt līdzcilvēkus no lēciena uz galvas ūdenī.

Aicinu katru izmantot smadzenes, lai pasargātu savu ķermeni. Man ir aptuveni 20 gadu pieredze ar spinālo pacientu rehabilitāciju, tie ir cilvēki, kuriem ir muguras smadzeņu bojājumi un kuriem rodas paralīze.

Ja ir kakla līmeņa bojājums jeb tetraplēģija, tad pacientam nekustas rokas un kājas, kas visbiežāk novērojams lēcējiem uz galvas ūdenī. Ja ir paraplēģija, tad bojājumi novērojami krūšu vai jostas daļā, un šādā gadījumā kustas rokas, bet nekustas kājas.

Tetraplēģijā sekas bieži vien ir tādas, ka cilvēks uz mūžu paliek piekalts ratiņkrēslam, bet vēl jāsaprot, ka viņš nespēj patstāvīgi urinēt, iedzīvojas mega komplikācijās, dažādos izgulējumos, kas var novest pat līdz nāvei.

Jāapzinās, ka ne jau tikai jaunietim būs jāsadzīvo ar sekām – dzīve mainīsies arī tuviniekiem un visiem apkārtējiem cilvēkiem.

Lecot uz galvas ūdenī, galva var atsisties pret ūdenstilpes dibenu vai pret kādu priekšmetu, saliecot kakla daļu, un sitiena rezultātā lūst muguras skriemeļi. Diemžēl nekādas tehnoloģijas vai cilmes šūnas nespēj sadziedēt šo traumu un pacientam ar šādu iznākumu ir jāsadzīvo visu mūžu.

Kanādā tika veikts plašs pētījums, kāpēc cilvēki izvēlas lēkt ūdenstilpēs uz galvas – ap 50% gadījumu tas noticis alkohola ietekmē, apmēram 30% lēcēju apzinājās risku un ap 20% lēcēju bija pat izgājuši apmācību kursu drošībai pie ūdens.

Tas lēkšanas neprāts ir milzīgs, skaidrs, ka vecākos cilvēkus mēs vairs nepārmācīsim, bet mums ir aktīvi jāizglīto bērni jau no bērnudārza vecuma.

Jebkurā dabiskajā ūdenstilpē, pat tajā, kur cilvēks, piemēram, vakar ielēca un nekas nenotika, šodien priekšā jau var būt kāds koks, akmens vai kaut kas cits. Manā praksē ir daudz gadījumu, kad pacients ielēcis savā piemājas dīķī, kur to darījis visu savu mūžu un… pēkšņi tur apakšā parādījies baļķis.

Protams, ne visiem tas ir nāves spriedums, tāpēc “Vaivaros” izstrādāta speciāla rehabilitācijas programma, kas māca šiem cilvēkiem dzīvot no jauna. Viņi atgūstas, mācās, veido jaunas ģimenes un strādā arī labos darbos, vienīgais, kas tos atšķir no citiem – viņi pārvietojas citādāk, ratiņkrēslā.

Anda Nulle, Centra “Vaivari” valdes priekšsēdētāja

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.