Es šodien dusmojos uz pasauli. Pat ar aizbāztām ausīm dzirdu, kā katrs otrais skaļā balsī kliedz par to, cik viss ir slikti, kā visi citi rada mums nepiemērotu vidi, tie “tur augšā” visu sabojā un nedomā par tautu. Tas viss kaut kā ļoti nogurdina.

Arvien vairāk jūsmoju par cilvēkiem ar veselo saprātu. Par tiem, kas redz tālāk par saviem purngaliem un domāšanā nav aprobežota pelēkā masā.

Kādu dienu braucu mājās no darba un iet kungs, tukšojot alus pudeli. Kad pēdējās dziriņas lāses nokļuvušas mutē, viņš pieliecas un pudeli noliek uz ietves.

Un kas par to? Tā jau tikai pudele. Bet gadā no cilvēka tās ir jau 365 pudeles.

Un kad tu atļaujies cilvēkam aizrādīt, ka īsti smuki tas nav, jau mirklī, kad esi pavēris muti, to nožēlo, jo jūti kā virs tevis savelkas melni negaisa mākoņi un negatīvais tikai vairojas.

“Nelien, kur nevajag! Brīvā valstī dzīvoju! Ko gribu, to daru! Savāc, ja tev tik ļoti traucē! Lai sētnieki vāc!” ir tikai tādi maigie izteicieni.

Tāpat visai bieži pa logu redzu kā sētnieks, kura uzdevums it kā būtu rūpēties par kārtību, darba laikā piestāj vārtrūmē, iztukšo savu kokteiļa pudeli un pa vārtu spraugu to noliek īpašumā, par kuru viņš nav atbildīgs. Ja mēs neesam spējīgi nest atbildību ne par saviem darbiem, ne nedarbiem, tad nesaprotu, kur rodas tiesības pieprasīt atbildību no citiem?

Es patiešām neesmu visu pārpozitīvo atziņu piekritēja par to, ka labais vairo labo u.t.t., jo reizēm, kad centies darīt ko labu, tu tikai izsauc uz sevi uguni un sausajā atlikumā nekā laba tāpat nav.

Un tad tikai spējam brīnīties, kādēļ cilvēki ir tik vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Mēs katrs pats izvēlamies, kam ticēt un kādu vidi ap sevi veidot.

Protams, ir daudz norišu, kuras nevaram ietekmēt, bet ja esi spējīgs visu noniecināt un mācīt – parādi, ka pats vari labāk! Un nav svarīgi vai tas ir nokritis saldējuma kociņš vai izgāzta žults internetā – ja radi mēslus ap sevi, nebrīnies, ka attopies mēslos līdz ausīm!

Man ir sajūta, ka dzīvojam laikā, kad vērtību sistēma ir sagriezusies kājām gaisā! Daudziem vienīgā vērtība ir sevi saudzēt, nepasperot lieku soli līdz atkritumu tvertnei, iedzeršanai negaidot darba dienas beigas un runājot, nedomājot.

Arvien biežāk skatos uz cilvēku pārsteigtajām sejām, kad lieku reizi izvēlies pateikt: “Paldies.” Pieklājība kļuvusi par tādu ekstru, ka cilvēki nereti to uztver par sava veida zemtekstu.

Arī bērni mācās no pieaugušo piemēra un, kad paaudzes atkal nomainīsies, mēs kliegsim, kādi neaudzināti cilvēki mūsu skaisto pilsētu sabojājuši, samīdījuši kājām. Bet bērna prāts neveic svarīgu analīzi, kā darīt vai nedarīt, jo viņš mācās pasauli no redzētā, neatkarīgi no tā, vai tā ir pieklājība, cieņa vienam pret otru, vai lieks rupjš izsauciens vārdu krājumā. Ko sēsi, to pļausi!