Jāsāk ar to, ka katram sunim būtu obligāti jāiziet dresūras apmācība. Uzskatu, ka katram cilvēkam nav jāmīl dzīvnieki piespiedu kārtā, taču, ja runājam par tolerantu sabiedrību, tad cilvēks neizrādīs agresiju pret jebkuru citu dzīvu būtni. Nav svarīgi vai suns ir šķirnes vai bezšķirnes, liels vai mazs klēpju sunīts – visiem jābūt dresētiem.

Man pašai ir suns, pēc šķirnes tas ir bokseris. Mans mīlulis pēc dabas ir miermīlīgs, taču es savu suni arī trenēju. Nokārtoju eksāmenu, līdz ar to arī daudz vairāk iepazinu savu dzīvnieku. Zinu, ka varu uz viņu paļauties. Šīs dresūras, kuras izgāju, sauc BH (pilsētas suns – suns kompanjons). Tai ir savi normatīvi. Ja eksāmens tiek nokārtots, tad suns ir atzīstams par nekaitīgu un pozitīvu sabiedrībai. Ārzemēs tā ir obligāta prasība.

Uzskatu, ka būtu pareizi, ja arī pie mums tiktu pieņemta šāda obligāta prasība suņu saimniekiem, kas pie reizes arī izdresētu pašus saimniekus, taču ar kaut ko ir jāsāk. Ja reiz sabiedrība ir tik tālu nonākusi – bezgalīgie kašķi par uzpurņiem, dažādi pārmetumi suņu saimniekiem, tad būtu jāsāk ar likumdošanas nomainīšanu. Iesniegt priekšlikumus likumdošanas mainīšanai varētu jebkurš – jo vairāk piedāvājumu, jo labāk.

Saprotu, kāpēc daudzi tā protestē, savukārt citi atbalsta uzpurņa likšanu suņiem. Tomēr pirms pieņemt likumus būtu vēlams, lai cilvēki pirms tam iedziļinātos kaut nedaudz suņa anatomijā, kura vēsta, ka mute sunim ir vienīgais termoregulācijas veids. Kad sunim uzvelk uzpurni, pievelk to, tad suns nespēj atvērt muti, suns var pārkarst un iznākums var būt letāls (īpaši karstā laikā.) Protams, tie, kuri šo faktu zina, nevēlas to pieļaut. Taču, lai kā suņu saimniekiem tas nepatiktu, pagaidām pēc Liepājas pilsētas noteikumiem suņiem obligāti jābūt pie pavadas un ar uzpurni.

Iesaku cilvēkiem uzpurņus nēsāt līdzi, ja gadās situācija, kad kāds sabīstas, tad uzlieciet uzpurni sunim un dodieties tālāk. Nav vajadzīgs iesaistīties strīdos.

Strādājot patversmē vairākus gadus, esmu redzējusi ļoti daudz bezatbildīgu cilvēku. Pagaidām viss izskatās ļoti dramatiski. Daudz ir atkarīgs arī no cilvēka veselā saprāta un intelekta. Saimniekiem ir pienākums dot savam mīlulim pozitīvu attieksmi, izturēties pret viņiem ar cieņu, kā arī veicināt pozitīvu sabiedrības attieksmi pret viņam piederošajam dzīvniekiem. Ir daudz cilvēku, kuri mīl savus suņus, rūpējas par viņiem un dara to ar labu gribu, bet ir tik pat daudz to dzīvnieku saimnieku, kuri nav motivēti ieguldīt savā dzīvniekā laiku, darbu un naudu (diemžēl). Un beigās šie “labie” un “sliktie” nostājas vienā līmenī un sabiedrībā netiek ievērots pilnīgi nekas.

Darba būs ļoti daudz, domāju, pāris gadu garumā. Tomēr viens ir skaidrs, lai kaut ko mainītu, tad jums, suņu saimnieki, būtu jāsāk pašiem ar sevi.

Anžela Dolmatova,
LKB “Dzīvnieku aizsardzības grupa” valdes priekšsēdētāja,
Liepājas dzīvnieku patversmes vadītāja