DRN likuma izmaiņas paredzēja, ka par tekstila un nepārstrādātas plastmasas atkritumu apsaimniekošanu maksā ražotājs jeb to radītājs.

Šādu praksi piekopj daudzviet Eiropā. Arī Latvija uz to ir gājusi diezgan ilgu laiku, bet pēkšņi nesaprotamu iemeslu dēļ sperts plats solis atpakaļ. Tāpēc polimēra nodokli un tekstila apsaimniekošanas maksu maksāsim mēs visi – katrs Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no tā, kādi ir viņa paradumi un vai viņš vispār mēdz iegādāties, piemēram, plastmasas maisiņus.

Latvijā nu jau vairākus gadus ir spēkā vienošanās, ka DRN likme ir ceļama katru gadu, lai sasniegtu Eiropas Savienības un Latvijas kopīgos ”zaļos” mērķus. Šī likme ir instruments, kā veicināt šķirošanu:

jo lielāks nešķiroto atkritumu apjoms, jo vairāk nonāk poligonā un par to bargāk jāmaksā.

Latvijā no 2023. gada jāievieš tekstila atkritumu šķirošanas sistēma. Normatīvajos aktos ir sadalīti pienākumi, kam sistēma jāveido, to uzticot pašvaldībām un atkritumu apsaimniekošanas operatoriem. Savukārt finansēt vajadzētu ražotājiem, kas būtībā ir šo atkritumu radītāji, bet DRN likumā, atsakoties no plānotajām izmaiņām, nav noteikts, kurš tad maksās par tekstila apsaimniekošanu.

Samaksāt nāksies iedzīvotājiem, jo tekstila apsaimniekošanu var nākties iekļaut atkritumu apsaimniekošanas maksā, kas tādējādi atkal pieaugs. Jau šobrīd interese par tekstila šķirošanu ir ļoti liela, bet atbilstošas infrastruktūras izveide bez ražotāju līdzdalības praktiski nebūs iespējama.

Otra problēma ir nepārstrādātie plastmasas iepakojumi – polimēri un kompozītmateriāli. Kopš 2021. gada par katru nepārstrādātās plastmasas tonnu ES dalībvalstīm jāmaksā nodoklis Eiropas Komisijai.

Katras valsts ziņā paliek, kad šo nodokli pārstāj maksāt valsts un sāk iepakojuma ražotājs vai iepircējs. Latvijā šo nodokli – apmēram 20 miljonus eiro gadā – mēs visi kopā maksājam par pagājušo gadu, maksāsim arī par šo un tā tālāk, līdz netiks veiktas iepriekš paredzētās likuma izmaiņas.

Šobrīd šis nodoklis ir ”paslēpts”, taču aizmirsies pieminēt, ka to patiesībā maksājam mēs visi, un šādu gājienu ir grūti saprast.

Patiesībā, iekļaujot DRN likumā attiecīgos punktus, ieguvumu būtu krietni vairāk nekā apgrūtinājumu: notiktu savākšanas sistēmas attīstība, jo katra nesavāktā un nepārstrādātā tonna būtu ļoti dārga.

Visdrīzāk šis nodoklis būtu arī stimuls uzbūvēt Latvijā jaunu pārstrādes rūpnīcu un attīstīt jaunas tehnoloģijas. Lietuvā un Igaunijā jau vairāk nekā piecus gadus kompozītmateriāli ir izdalīti kā atsevišķs ražotāju atbildības sistēmas objekts, tāpēc mūsu kaimiņi daudz aktīvāk vāc, piemēram, sulu iepakojumus, ko Latvijā atsevišķos gadījumos vēl atzīst par šķirošanai nederīgiem.

Tikmēr Latvijā nodokļa nomaksai nepieciešamā summa tiek vienkārši paņemta no kopējā katla un pārskaitīta Eiropai, bet tas iekšēju attīstību nekādi neveicina.

Armands Nikolajevs, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas izpilddirektors