Ziemassvētki bērnu skatījumā nav par salīdzināšanu, bet par kopā būšanu un draudzību.

Gan skolā, gan ģimenēs šis laiks bērniem daudz vairāk saistās ar izjūtām, tradīcijām un īpašu noskaņu, nevis ar materiālām lietām.

Savā ikdienas darbā Liepājas Centra sākumskolā es

nenovēroju, ka bērni savā starpā lielītos vai salīdzinātu Ziemassvētku dāvanu lielumu, daudzumu vai cenu.

Šāds priekšstats biežāk ir pieaugušo bažas, nevis bērnu reālā pieredze.

Pēc svētkiem bērni labprāt dalās stāstos, taču tie visbiežāk ir par piedzīvoto, nevis mantām.

Viņi ar prieku stāsta, kā ģimenē kopā cepuši pīrāgus, devušies uz mežu pēc eglītes, visi kopā to rotājuši, gatavojuši svētku mielastu vai rakstījuši vēstules Ziemassvētku vecītim.

Būtiski, ka šajās vēstulēs bērni nereti piemin ne tikai savas vēlmes, bet arī mīļos cilvēkus, draugus un pat mājdzīvniekus, kas vēlreiz apliecina –

svētku centrā ir rūpes, domāšana par citiem un savstarpēja tuvība.

Protams, dāvanas tiek pieminētas, taču tās nav sarunu centrā un netiek vērtētas pēc cenas vai ārējā spožuma.

Bērniem svarīgāks ir pats gaidīšanas process, dāvināšanas prieks un izjūta, ka kāds ir par viņiem domājis.

Tieši kvalitatīvi kopā pavadīts laiks ir pati lielākā dāvana jebkuram no mums – gan maziem, gan lieliem, jo tas rada piederības sajūtu, drošību un atmiņas, kas paliek daudz ilgāk nekā jebkura lieta.

Tieši šī emocionālā pieredze ir tas, ko bērni nes sev līdzi un ar ko dalās ar vienaudžiem.

Protams, gan ģimenēs, gan skolā ir dažādas situācijas, un arī rocība cilvēkiem nav vienāda. Taču savā praksē kā klases audzinātāja esmu pieredzējusi daudz klusas, sirsnīgas labestības piemēru.

Ir bijuši vecāki ar plašu sirdi, kuri palīdzējuši un atbalstījuši citus neuzkrītoši un bez skaļiem vārdiem, tā, lai neviens nejustos aizskarts vai izcelts.

Tieši šādi piemēri bērniem māca patieso draudzību, līdzjūtību un cilvēcību.

Ir bijušas situācijas, kad kādam bērnam vai ģimenei ir bijusi izjūta: “Es jau nevarēšu.” Un tomēr ir notikuši brīnumi – ar apkārtējo atbalstu, sapratni un ticību viss ir kļuvis iespējams.

Šādi mirkļi ļoti skaidri parāda, cik liels spēks ir vēlmei, uzticēšanās sajūtai un kopienai, kas turas kopā.

No pedagoģiskā skatpunkta ir

būtiski, ka gan ģimenē, gan skolā tiek veidota vide, kurā uzsvars tiek likts uz kopā radīšanu, savstarpēju cieņu, atbildību, sadarbību un empātiju.

Centra sākumskolā šīs vērtības caurvij gan ikdienu, gan svētku laiku, un mēs tās apzināti ieliekam bērnos.

Skolā atbalstām un organizējam labdarības akcijas, kurās bērni aktīvi iesaistās, mācoties domāt par citiem un dalīties. Bērni paši gatavo pašdarinātas dāvaniņas, ieguldot tajās savu laiku, rūpes un sirds siltumu.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, skola smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām – bērnu pašu ceptām un pēc tam ar prieku kopā apēstām. Šie brīži rada patiesu kopības izjūtu.

Ziemassvētki bērniem ir īpašs laiks, kas māca gaidīt, priecāties, dalīties, ticēt un būt kopā.

Tie ir svētki, kuros galvenā vērtība nav tas, kas atrodas zem eglītes, bet tas, kas notiek ap to. Šī sajūta – piederība, draudzība, mīļums un kopā būšana – ir tas, ko bērni paņem sev līdzi ilgtermiņā.

Un tieši ticība, vēlme un cilvēcīga attieksme rada tos mazajiem un lielajiem brīnumiem līdzīgos mirkļus, kas paliek atmiņā uz mūžu.

Baiba Millere, Liepājas Centra sākumskolas skolotāja

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.