Ērģeļmūzika ir ļoti specifiska, tādēļ arī uz koncertiem neplūst lielas cilvēku masas. Esam novērojuši, – tikko ērģelnieks ir, piemēram, kopā ar operdziedātāju, tā baznīca ir pilna, bet, kad ērģelnieks uzstājas viens pats, tad tas cilvēkiem neliekas tik interesanti un viņi nāk mazāk.

Bet patiesībā nav arī daudz iespēju kā variēt, jebkurā gadījumā – pie milzīgā instrumenta sēdēs viens cilvēks. Un tad, – ko nu var viņam piekombinēt klāt, to arī piekombinē. Bet arī te nav ļoti plašs lauks, kurā izvērsties.

Lai piesaistītu klausītājus, mēģinām apgūt jaunas vietas, kur līdz šim koncerti festivāla ietvaros nav rīkoti. Kā tas šogad, piemēram, bija ar Lutera baznīcu. Jāsaka, ka koncerts gan nebija kupli apmeklēts, bet man prieks, ka tas vispār notika. Šķiet, pēdējos gados šī baznīca bija aizmirsta kā koncertvieta. Ērģeles bija kalpojušas tikai dievkalpojuma vajadzībām, bet, kā pēcāk izteicās arī ērģelniece Ilona Birģele, instruments ir pietiekami labs, lai uz tā spēlētu arī koncertus. Tieši solokoncertiem šī vieta varētu būt laba. Tā kā esam atvēruši jaunu lappusi, – ka Liepājā ir arī tāds instruments, ko varētu turpmāk izmantot ērģeļkoncertiem.

Festivāla vērtība noteikti ir mūzika pati par sevi. Man vienmēr licies, ka Liepājai Sv.Trīsvienības katedrāles ērģeles piestāv, taisni ar to savu grandiozitāti. Man tās saistās ar rokmūziku, jo arī tā ir skaļa, bravūrīga, vērienīga. Dažkārt bijis tā, ka ērģelnieks atrod fantastiskus reģistrus – ļoti maigus, liriskus, bet klausītāji pēc koncerta saka: “Ai, kaut kas īsti nebija.” Jo gaidījuši, kad spēlēs zemās, dārdošās stabules un varēs dzirdēt to varenību, kas izpaužas decibelos un milzīgajā skaņu amplitūdā.

Noteikti Ērģeļmūzikas festivāls ir dzīvotspējīgs. Un nav indikāciju, kas liecinātu par to, ka festivāls varētu pazust. Apmeklētāju skaits ir stabils un pastāvīgs. To apmeklē arī ļoti daudz tūristu. Piemēram, šogad biļetes uz festivālu iepriekšpārdošanā ļoti daudz pirka lietuvieši. Jā, starp klausītājiem bija arī nejaušo garāmgājēju. Informācija par katedrāli un tās ērģelēm ir Liepājas tūrisma bukletos, tādēļ nāk un jautā, vai tās var apskatīt. Kad uzzina, – tūlīt būs koncerts, labprāt paliek un paklausās, ja vakaram citu plānu nav.

Manuprāt, šogad festivāls izdevās ļoti krāsains un dažāds. Ļoti reti mūzikas literatūrā ir sastopama tāda kombinācija, kā kokle, etno dziedāšana un ērģeles. Ir ārkārtīgi maz autoru, kas šādam sastāvam ko raksta. Bija trīs ļoti labi ārzemju mākslinieki no Polijas un Čehijas. Prāgas operas zvaigzne bija pārsteigta par tik kupli apmeklētu koncertu. Viņu pilsētā tik liels interesentu skaits uz ērģeļmūzikas koncertiem parasti nenākot. Tas vien norāda – liepājniekiem un pilsētas viesiem šāds festivāls ir vajadzīgs.

Mums ir lieli plāni nākotnei: atskaņot Uģa Prauliņa skaņdarbu elektriskai ģitārai ar ērģelēm, ļoti ceram ieraudzīt Liepājā ērģelnieci Ivetu Apkalni, ar kādu no profesionālajiem koriem vēlamies iestudēt kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Šogad pirmo gadu aizbraucām uz pasaulē lielāko klasiskās mūzikas tirgu Antverpenē. Tur uzņēmām kontaktus ar Vīnes ērģelnieku trio. Tā kā iestrādes un idejas mums ir, tikai jāredz, ko no tā varēsim īstenot, ņemot vērā arī finansiālo pusi.