Kaimiņzemē Lietuvā vēl turpinās Eiropas čempionāts basketbolā vīriešiem. Favorīti lūkojas pēc medaļām, kamēr mūsu valstsvienība, pēc neveiksmīga starta, jau kravā čemodānus atpakaļceļam.

Apskatot mūsu pretinieku komandu starta listes pirms čempionāta, prognozes nebija diez ko optimistiskas un, diemžēl, tās piepildījās. Bilancē pēc čempionāta pirmās un arī pēdējās kārtas ir piecas “baranciņas” ceļa somā (lai gan turnīra tabulā arī par zaudējumu tiek ierakstīts punktiņš) un diezgan lielas mieles ikviena līdzjutēja sirdī par pēdējās minūtēs izsētajām uzvarām. Vai varēja būt labāk? Noteikti varēja, bet katrā mačā kaut kā pietrūka – meistarības, aukstasinības, kas iet roku rokā ar pieredzi, precizitātes soda metienos, arī Fortūnas labvēlības. Var piekrist trenera Bagatska teiktajam, ka jau piegriezušies skaistie zaudējumi. Skaistākais basketbolā tomēr ir pozitīvs rezultāts uz tablo pēc spēles.

Šajā turnīrā piedalījās, ja tā var teikt, divarpus liepājnieki – Mareks Jurēvičus, Mareks Mejeris un Mārtiņš Meiers – izīrētais jūrmalnieks no Ventspils basketbola kluba, kurš aizvadītājā sezonā ievērojami progresēja tieši “Liepājas lauvu” bronzas sastāvā un godam nopelnīja vietu mūsu valstsvienības rindās. Par šo čempionātu Mārtiņš sev var ielikt labu atzīmi – īpaši par 11 punktiem spēlē pret Vāciju.

Jau pirms čempionāta bija skaidrs, ka jaunākajam no Marekiem – Mejerim, kurš Šauļos atzīmēja 20 gadu jubileju, uzaicinājums Latvijas pieaugušo izlasē uz Eiropas basketbola forumu ir liels avanss nākotnei. Labākā bija spēle pret Itāliju – 12 minūtēs 6 atlecošās bumbas un 2 rezultatīvas piespēles. Lietuvas grozi gan visās spēlēs palika Marekam aizslēgti – nullīte punktu ailītē.

Īsti nav izprotama treneru neuzticēšanās Jurēvičum – vidēji 4 mačos laukumā 6 minūtes un 0,8 gūti punkti spēlē. Kā lai spēlētājs basketbolista spēka gados pierāda savu varēšanu laukumā, ja treneris viņam neuzticas un nedod spēles laiku?

Šoreiz, slēpjoties aiz skaļā saukļa “tagad vai nekad”, netika dedzināti viesnīcas aizkari un piešmucētas telpas. Vismaz pagaidām nekas tāds nav dzirdēts. Puiši, vairumam no kuriem ir tikai nesamērojama LBL vai zemāka līmeņa Eiropas klubu pieredze, cīnījās godam pret NBA un Eirolīgas cīņās rūdītiem meistariem. Latvijas izlases trumpji bija ātra spēle uzbrukumā, veiksme tālmetienos un komandas pick`n`roll sadarbības, bet aizsardzībā gan reizēm piezagās slinkuma velniņš.

Kā jau tas mums latviešiem ierasts, parasti pat pēc nosacīti neveiksmīgiem turnīriem tiek meklēti un arī atrasti grēkāži. Cerams, ka šī nebūs tā reize, kad tiks izdarīti kardināli organizatoriski secinājumi, jo beidzot līdzjutēju vidū atgriezusies pozitīva vīriešu basketbola aura. Spēlētājiem šajā čempionātā nevar pārmest “nedegošas acis”, pašatdeves trūkumu un necīnīšanos laukumā. Jāļauj šai izlasei krāt pieredzi un meistarību, meklējot ievērojamu spēles uzlabojumu “garajā galā”, tad rezultāti un pozitīvas emocijas neizpaliks. Bet par šo čempionātu, neskatoties uz rezultātu – paldies Komandai!

Dainis Grīnbergs,
basketbola vērotājs