Jūtos
pievilts ne tikai no AS
“KVV Liepājas metalurgs”
vadības puses, bet arī Latvijas valdības. Par to, kas šobrīd
notiek, nemaz nezinu, ko domāt. Vai valsts kungiem tika iemaksāts
kukulis, lai rūpnīcu atdotu šā brīža saimniekiem? Kāpēc
nedeva tiem otriem, kas piesolīja vairāk, vai Lipmanam? Un arī
Velmers tik ilgi ar lēmumu vilcinājās… Ir sajūta, ka speciāli
pārdots tādam, kurš lēnām ņems un nobankrotēs. Jā, tādās
pārdomās mēs, darbinieki, esam. Varētu viest skaidrību, lai
šādas un līdzīgas domas mums nenāktu galvā. Atmiņā ir vairāku
rūpnīcu piemēri, kas likvidētas “pa kluso”. Taču
domāju, ka nevajag to pieļaut, un “Metalurgam” būtu
jāstrādā arī turpmāk. Ja to slēgs, domāju, ka rūpnīca vairs
neatdzims. Kurš tad pēc tam tur ies strādāt?

Jā,
pasekoju līdzi jaunākajai informācijai gan internetā, gan
televīzijā. Gribas zināt, kas notiks ar manu darbavietu. Taču
daudz kam rakstītajam jau vairs neticu.

Pats
neesmu sācis skatīties jaunus darba sludinājumus, jo joprojām,
tāpat kā daudzi citi, ceru, ka situācija atrisināsies un uzņēmums
strādās. Esmu no tiem, kas vēl ir noskaņots uz pozitīvu
iznākumu, bet citi jau domā, ka “Metalurgu” tiešām
likvidēs. Ja tā notiks, nezinu ko darīšu. Neesmu to apsvēris.
Lai gan jau šobrīd ir tā, ka ir dienas, kad sēžu mājās. Pauze
var būt 10 un pat vairāk dienu. Gaidām kravu ar metālu. Kad tā
atnāk, eju atkal uz darbu. Bet nevarētu teikt, ka mēnesī vairāk
esmu mājās, nekā strādāju. Citreiz jau sanāk nostrādāt arī
pilnu mēnesi. Ģimenē esmu vienīgais pelnītājs, tāpēc galus
kopā savelkam knapi. Tām ģimenēm, kur pelna gan vīrs, gan sieva,
dzīvošana ir normāla.

Mēs
tiešām liekam lielas cerības uz valdību, ka tā mūs atbalstīs.
Nezinu, kurš cits varētu palīdzēt mums atgūties. Varētu nākt
pretī ar elektroenerģijas cenām. Ja nē, tad būs, kā būs.
Pagājušajā gadā taču izskanēja doma, ka šādu privilēģiju
varētu būt 10 lielākajām Latvijas rūpnīcām. Vai es kļūdos?
Nu tad lai likvidē visu, un dzīvojam vispār bez nekā!

Jā,
varbūt Ekonomikas ministrei ir sava daļa taisnības, sakot, ka šā
brīža “Metalurgs”
nav gatavs strādāt Eiropas Savienības tirgū un darbojas
postpadomju režīmā. Stils varbūt ir nedaudz, kā Krievijā –
strādā, tad nestrādā, maksā, tad nemaksā. Bet uzskatu, ka to
nevajag ļaut. Jo mēs tomēr esam Eiropā, un te ir savādāki
noteikumi.

Rezumējot
jāsaka, ka uzņēmumā problēmas ir lielas un daudz. Un galu tām
neredz. Kas beigu beigās notiks, laiks rādīs. Mēs jau gan
strādājam ar domu, ka uzņēmumu nelikvidēs. Šobrīd ir tā, ka
dzīvojam no dienas uz dienu, īpaši tālāk par rītdienu
nedomājot. Kad sanāk brīdis, darbā, protams, par šo tēmu
parunājam, bet tā īpaši tam neatliek laika. Jāstrādā.