Viena no problēmām Liepājā ik rudeni ir, ka lietainajās dienās atsevišķās ielās gājējiem nākas uzmanīties no tā, lai viņus neapšļāc garāmbraucošās automašīnas, braucot cauri peļķēm.

Zināms: ja braukšanas eksāmenā topošais autovadītājs apšļakstītu gājēju, viņš pārbaudījumu nenokārtotu. Un autoskolā iegūtās zināšanas ir domātas tam, lai tās pēc tam pielietotu arī dzīvē. Ja rodas šķērslis, tas ir jāapbrauc (šajā gadījumā – peļķe).

Ja peļķi ir iespējams apbraukt, tad autovadītāja pienākums ir šo peļķi apbraukt. Ja nav iespējams, tad jāsamazina ātrums. Autovadītājam ir jāvēro, kas notiek uz ceļa, līdz ar to arī šķēršļi ir jāparedz.

Arī es pats, vedot meitu uz bērnudārzu no rītiem, varētu apšļākt kājāmgājējus, ja nebūtu piesardzīgs, jo peļķes lietainā laikā uz dažām ielām ir daudz! Taču es samazinu braukšanas ātrumu vai, kur iespējams, peļķes apbraucu. Lai gan Liepājā ir tādas vietas, kur ir daudz peļķu, neuzskatu, ka šī apšļākšana Liepājā ir problēma – gribu ticēt, ka autovadītāji ir godprātīgi. Jā, pie lietainiem laikapstākļiem peļķu mums ir vairāk, nekā, piemēram, Ventspilī, kur, šķiet, viss ar notekūdeņu sistēmu ir kārtībā.

Neesmu eksperts un nevaru spriest par to, cik “apšļākšanas” ziņā Liepāja ir draudīga gājējiem, taču var redzēt, ka pie lielākam lietusgāzēm dažreiz applūst, piemēram, Vītolu un Graudu ielas krustojums, arī citas ielas. Tas nozīmē, ka kaut kas tur nav kārtībā – tā nevajadzētu būt. Man patīk risinājums, kuru, iespējams, arī citi ir redzējuši internetā – šķiet, Vācijā, tiek uzklāts tāds ielu segums, ka peļķes nerodas – ūdens it kā sasūcas iekšā, taču domāju, ka šāds risinājums pie mums būtu nereāls – tas ir ļoti dārgi.

Ja nemaldos, tad Jelgava pat bija pirmā pilsēta šogad, kas testēja šo segumu – 75 metrus garā Zirgu ielas posmā. Tas tika pozicionēts kā alternatīva grants segumam, tikai ar labākām īpašībām – elastīgāks, tajā mazāk rodas bedres un negrimst kājas, uz tā neveidojas dubļi un peļķes, ja ir sakārtota ūdens atvade. Taču, ja nemaldos, secinājums bija tāds, ka šāds segums nav piemērots mūsu klimatam.

Protams, tas ir citu dienestu jautājums. Manuprāt, šādas problēmas nav Kuldīgā, jo tur ielas ir mazas, ātri nemaz nevar pabraukt un Ventspilī, kur, pirmkārt, nav tik daudz bedru un otrkārt, cik esmu novērojis, ietves no brauktuves ir atdalītas ar zaļo zonu un, cilvēkam pārvietojoties pa gājēju ceļu, automašīna nepatraucēs, jo starpā ir zaļā zona – koki, zāle.

Man pašam man problēma nav gadījusies ne kā transportlīdzekļa vadītājam, ne arī kā kājāmgājējam, taču viennozīmīgi,

ja notiek šāda apšļakstīšana, tad visa atbildība ir jāuzņemas autovadītājam, gājējs tur nebūs vainīgs.

Gājēju apšļakstīšana ir tas gadījums, kas vairāk attiecas uz braukšanas kultūru un cieņu pret līdzcilvēkiem. Likumā nav paredzēta atbildība tieši par gājēju apšļakstīšanu, taču Ceļu satiksmes likuma 19. panta 3. daļā minēts, ka ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus. Tātad, ja tiek nodarīti zaudējumi (apšļakstīšanas gadījumā – sabojāts apģērbs vai izdevumi, kas radušies, lai to iztīrītu), tad ir paredzēta atbildība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 149.4 panta 14.daļa, kas nosaka transportlīdzekļa vadītājam izteikt brīdinājumu vai soda naudu septiņu eiro apmērā. Atsevišķa statistika par gadījumiem, kad apšļakstīti gājēji vērsušies policijā, netiek apkopota.

Protams, kājāmgājējs pēc šāda notikuma var vērsties policijā ar iesniegumu, taču realitātē brīdinājumu vai sodu 7 eiro apmērā autovadītājam varam uzlikt tikai tad, ja esam bijuši klāt un redzējuši konkrēto situāciju uz ceļa.

Protams, var noderēt arī pierādījumi – videomateriāls, taču arī tādā gadījumā videomateriālā, visticamāk, automašīna pārvietotos tik ātri, ka nebūtu redzams, kurš sēž pie stūres. Šeit procedūra būtu tāda, ka mēs meklējam automašīnas īpašnieku, kurš, pirmkārt, var pateikt, ka viņš tajā vietā nemaz nav braucis, otrkārt, ka viņš bija iedevis automašīnu paziņam. Tad būtu viņa teiktais pret gājēja teikto un šaubu gadījumā, ja citu pierādījumu nav, nevaram uzlikt sodu. Tāpēc svarīgi ir mums atrasties notikuma vietā.

Es patiesībā pieņemu, ka cilvēki – gājēji, kuriem nav transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, nemaz nezina, ka šis skaitās kā pārkāpums, par kuru ir paredzēts sods – brīdinājums vai 7 eiro. Taču vairāk gribu ticēt, ka autovadītāji Liepājā tiešām skatās līdzi tam, kas notiek uz ielas, laicīgi pamana peļķi un gājēju, un cenšas izdarīt tā, lai kājāmgājējam netiktu sabojāts ne apģērbs, ne diena.

Edgars Petrovics,
Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes
Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas
Satiksmes uzraudzības rotas vecākais inspektors