Uzskatu, ka interesi par vakcināciju varētu veicināt iespēja izvēlēties konkrēta ražotāja vakcīnu. Tagad strādājam kā padomju laikos – piedāvājumā ir tas, kas ir. Nav jābrīnās, ka ir tādi, kas tomēr negrib un neņem. Vajadzētu būt otrādi: mums ir tas un tas, un šī vakcīna piemērota tiem, bet tā atkal der citiem. Cilvēki nav muļķi.

Vienkārši vajag visu izskaidrot, nevis veselības glābšanu asociēt ar kaut kādu loteriju, jo tādā gadījumā vajadzība vakcinēties tiek degradēta – savakcinēsim, dari vienalga ko, varbūt vinnēsi aifonu vai naudas balvu.

Cilvēki jau paši ir palasījuši par vakcīnām, izdomājuši, ko grib labāk, grib vienu konkrētu vakcīnu, nevis jebkuru. Bet šobrīd šīs izvēles nav. Ir arī tā, ka cilvēks aiziet vakcinēties, paklausās, pavaicā, kas šodien par vakcīnu, un aiziet mājās. Jo tas nav tas, ko viņš ir gribējis.

Nevar cerēt uz augstiem rezultātiem aptverē, ja vienkārši visus nu tikai dzīs durties, domājot, ka nevienu neinteresē, ar ko potē, ka nav izvēles un nav apspriešanas. Ir jāizstāsta cilvēkiem, ka vakcīnām ir blaknes, kas katram var būt atšķirīgas.

Galvenais, visu šo vakcinācijas lietu vajag caurskatāmāku, jo mums tagad ir tā: jāiet vakcinēties, jo tik un tik nomirst, tik saslimst, tik ir slimnīcā, un punkts. Katrai lietai ir sava cena. Cilvēki izglītojas. Uzzinot informāciju, pacients jau ir izdarījis izvēli, un, ja tā netiek respektēta, tas attur no potēšanās vispār.

Pirmie izpotējās tie, kas visvairāk satraucās. Tas, ko es redzēju, bija cilvēki, kuri labprāt būtu potējušies ar citu vakcīnu, bet tobrīd bija pieejama tikai viena. Citā brīdī atkal otrādi. Es kā ārsts labprāt vakcīnas samainītu, ja man būtu bijusi tāda iespēja, bet nebija.

Uz pirmo poti daudzi neiet arī tāpēc, ka saslimstība ar Covid-19 iet mazumā, tāpat cilvēki ir noguruši no visa – to vien dzird, ka kovids visur. Cilvēks ir tik ilgi biedēts, ka uzlicis vienaldzības širmi.

Par pūļa imunitātes sasniegšanu esmu diezgan skeptisks, jo domāju, ka neizdosies to sasniegt. Piemēram, cik daudzi vakcinējas pret gripu? Mums tādu nav daudz – no 2 līdz 4 procentiem. Kur mēs varam sasniegt 50 vai 80 procentus? Diezgan bezcerīgi.

Ērču encefalīts ir liels drauds jau teju 40 gadus, bet cik daudzi pret to ir savakcinējušies? Tikmēr Covid-19 gadījumā grib gada laikā panākt augstus procentus. Tas nav iespējams.

Vīrusa izcelsme joprojām nav skaidra. Ja paraugāmies uz iepriekšējo lielāko pandēmiju, spāņu gripu, tad tā ilga divus gadus. Šajā situācijā, es teiktu, jārēķinās ar līdzīgu periodu. Jāņem arī vērā – jo vīruss paliek lipīgāks, jo tas zaudē nāvīgumu.

Kovidam riska faktors ir vecums. Pūļa imunitātei svarīgs ir pārslimojušo cilvēku skaits, un te liela nozīme ir jauniem cilvēkiem, jo viņi pārslimo vieglākā formā. Lielākās bažas ir nevis par to, ka kopējais sapotēto skaits ir mazs, bet gan ka vecuma grupā virs 70 aptvere nav pietiekama.

Arī nāves gadījumu ir vairāk tieši šajā vecumā. Jā, arī bērni slimo, bet tas notiek vieglā formā. Ne jau jaunie cilvēki un bērni pārslogos slimnīcas.

Edgars Tirāns, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis