Cilvēka ķermenis un emocijas savā starpā ir ļoti saistīti. Ja cilvēks nerūpējas par savu emocionālo higiēnu, cieš viņa ķermenis – stress, satraukumi, negācijas ietekmē imūnsistēmu. Ja mums slikti strādā imūnsistēma, ir skaidrs, ka jebkura hroniska kaite saasinās, esam mazāk pasargāti pret nelabvēlīgās vides ietekmi un dažādiem vīrusiem. Ja ķermeņa higiēna nozīmē regulāri rūpēties par savu fizisko veselību, mazgāt rokas, zobus, nomainīt tīras drēbes, tad emocionālā higiēna nozīmē turēt tīru savu dvēseli, galvu, iekšējo pasauli, lai tur nesakrājās sārņi, veci aizvainojumi, neizreaģētas dusmas, vainas apziņa pret sevi. 

Otrkārt, emocionālā labsajūta ietekmē cilvēka komunikatīvās spējas. Ja uz datora ekrāna ir izmētātas tūkstoš ikonas, mēs vairs neorientējamies kur, ko atrast. Vieglāk, ja viss ir salikts pa mapītēm. Tas pats ir arī emocionālā jomā. Ja cilvēkam galvā ir mazāks haoss, viņš attiecībā uz apkārtējo vidi ir ekoloģiskāks, iecietīgāks pret citiem. Dusmas netiek izgāztas uz mājiniekiem, kolēģiem. Ja cilvēkam ir sakārtota galva, domas, viņš nevaino citus, bet sāk apzināties, ka notiekošais ir paša atbildība. Cilvēks vairs nav upura lomā, kas apgalvo, ka ka visa dzīve ir slikta, bet uzdod jautājumu – kas ir tas, ko es pats varu darīt, lai mainītu situāciju?

Emocionālā pasaule ietekmē gan attiecības ar līdzcilvēkiem, gan ķermenisko pašsajūtu un arī miegu. Ja cilvēks dodas gulēt iekšēji sakārtots, viņš izgulēsies daudz labāk, nekā gadījumā, ja ielien gultā un pus nakti maļ pa galvu visādas domas, bailes par rītdienu un bažas par vakardienu.

Lai cilvēki vispār saprastu, kas notiek viņu emocionālajā pasaulē, ir svarīgi apstāties. Kamēr mēs esam vāveres ritenī – darbs, mājas, pienākumi, ir ļoti grūti saprast patiesās vajadzības. Pirmais solis būtu paņemt pauzi un katru dienu atrast mirkli laika, ko pavadīt klusībā ar sevi, saprast, kāda īsti ir mana vajadzība. Vai es esmu fiziski noguris? Vai man vajag atpūsties? Vai man dzīvē pietrūkst prieka? Vai man pietrūkst komunikācijas, atbalsts no līdzcilvēkiem?

Galvenais katram ir saprast savas vajadzības un sākt virzīties maziem solīšiem. Piemēram, ja cilvēks saprot, ka viņa ķermenis vēlas vairāk fiziskas aktivitātes, bet līdz šim tas nav darīts, viņš jau nesāks piecas reizes nedēļā doties uz sporta zāli, bet gan pakāpeniski sāks ar garāku pastaigu, ar ko mērenu. Nevajag uzreiz milzīgu mērķi celt gaisā.

Lielākā kļūda ko mēs darām ir tā, ka izlasām gudrus padomus un izlemjam, ka gribam radikāli mainīt dzīvi par 180 grādiem. Cilvēki nesaprot, ka svarīgi ir mazie solīši, lai nešķistu, ka viss process ir grūts, mokošs un nepatīkams.

Lai laikus pamanītu, ka ir radies emocionāls bezspēks, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas ir saistīts ar fizisko ķermeni – cik veselīgi ēdam, cik labi guļam, vai fiziskās aktivitātes ir pietiekoši. Cilvēkiem ir jāieklausās ķermenī, jo tas pasaka priekšā, ja kaut kas nav kārtībā. Piemēram, ja bieži sāp galva, ir jāizvirza jautājums – ko galva man ziņo, ko vēlas pateikt? Arī citus ķermeņa simptomus nedrīkst atstāt bez ievērības. Cilvēkiem vajadzētu dzīvot mazliet lēnāk un apzinātāk. Problēma ir tā, ka mēs reizēm darām kaut ko, neizprotot jēgu.

Tāpat ir vērts pievērst uzmanību vai dzīvē vispār ir prieks. Vai nav tā, ka visu darām pienākuma vadīti? Darbā pienākumi, mājās pienākumi. Viss ir kā viens liels pienākums. Ir jāatrod vieta pozitīvajām emocijām, jo cilvēks nevar dzīvot bez viegluma. Un tā atkal ir mūsu pašu atbildība – kur meklējam šīs pozitīvās sajūtas.

Reizēm cilvēks var nomainīt darba vietu, ja tā viņu emocionāli iztukšo. Taču reizēm šādas iespējas nav. Reizēm cilvēkam ir smagi ikdienas dzīvē – mazi bērni vai kāds kopjams cilvēks. Tad prieks ir jāmeklē ārpus darba vai ikdienas, dodoties, piemēram, dejot, dziedāt vai gleznot. Katrā ziņā, tā ir atbildība meklēt, nevis gausties.

Ir svarīgi savās emocijās un problēmās dalīties ar kādu. Tam obligāti nav jābūt speciālistam. Speciālista palīdzību ir nepieciešams meklēt tad, kad netiekam galā paši vai arī nav dzīvē cilvēks, kam uzticēties. Reizēm pietiek ar parunāties ar labu draugu vai ģimenes locekli. Nav tā, ka katrā mazākajā problēmā ir vajadzīgs psihoterapeits. Nereti pietiek, ja cilvēks savu sāpi izrunā no sevis ārā un nepatur. Reizēm jau tas neko nemaina, bet vienkārši paliek vieglāk.

Ja ir radusies kāda problēma, emocionālā vai fiziskā jomā, ir svarīgi to risināt. Jo vairāk cilvēkam nepatīk problēma, jo dziļāk tajā ir jāiet iekšā. Līdzīgi kā fizioterapijā ar trigera punktiem. Ja ir kāda sāpīga vieta, svarīgi ir spiest tieši uz to. Tad saspringtais muskuļu mezgls atslābst. Tāpat ir emocionāli, ja ir kāda saspringta situācija, vai kāda cita problēma, ir jāiet iekšā, jāpēta. Nedrīkst aizklāt un ignorēt. Problēma ir jāceļ uz augšu.

Elīna Zelčāne, geštaltterapeite