Intervija ar labklājības ministri Eviku Siliņu.

– Vai, tiekoties ar liepājniekiem, izkristalizējās galvenie problēmjautājumi?

– Jāteic, ka šie jautājumi ir raksturīgi visas Latvijas mērogā. Galvenais no tiem – pēc sociālās korekcijas iestādes ”Naukšēnu” aizvēršanas ir manāma vajadzība pēc pakalpojuma bērniem ar īpašu uzraudzību. Viņi varbūt nav nonākuši likumpārkāpēju lokā, tomēr viņos manāma agresīva uzvedība un nosliece uz likumpārkāpšanu.

Tas būtu viens punkts, kur kā valstiski, tā arī runājot ar nevalstiskajām organizācijām, būtu jāmeklē jaunas metodes. Jāsaprot, kā ar šādiem bērniem strādāt, tas tiešām nav vienkārši un reizēm prasa policijas, bāriņtiesas, sociālo dienestu un psihiatra, psihologa piesaisti.

Pirmkārt, jau trūkst šādu speciālistu, otrkārt, nav piemērotas metodes.

Nav skaidrības, ko darīt – tas izdedzina kā sociālos darbiniekus, tā bāriņtiesu.

Tas ir izaicinājums, bet mums ir pāris ideju, kā šos pakalpojumus varētu attīstīt. Ir metodes, ko redzam ārzemēs, kā tiek strādāts ar šiem bērniem. Tas gan ir sarežģīti, laikietilpīgi un dārgi.

– Vai tas ir vienīgais, kam šobrīd jāpievēršas?

– Skaidrs, ka bažas ir arī par to, kas notiks, kad beigsies Eiropas fondu projekti, kas šobrīd sniedz diezgan lielu pakalpojumu klāstu.

Mums ir plāns uzsākt sarunas ar pašvaldībām par minimālo pakalpojumu grozu, kas pašvaldībām būtu jānodrošina. Jālemj, kāds varētu būt valsts līdzatbalsts, tomēr mums jādomā par diezgan standartizētu pieeju, jo apmaksāt visu un visiem nav ne iespējams, ne arī vajadzīgs.

Būtu svarīgi izprast, kas ir tie kritēriji, kā noteikt, cik lielu pakalpojumu klāstu un cik bieži grozā būtu jāiekļauj. Lai nav tā, ka pakalpojumu sniedzēji zināmā mērā iedzīvojas uz citu rēķina.

Jādomā arī par tarifiem, ir svarīgi, lai iedzīvotājiem būtu pieejami visi nepieciešamie pakalpojumi.

Tāpat koncentrējamies uz to, ka strādājam demokrātiskā veidā, vairs neliekam bērnus institūcijās,

vēlamies, lai cilvēki arī īpašām vajadzībām spētu dzīvot ģimenei pietuvinātā vidē vai vēl labāk – savās mājās.

Tādos gadījumos aprūpētājiem gan ir svarīgi atelpas brīži. Tie ir pakalpojumi, kas jau ieviesti, pie tiem mēs strādājam un plānojam, kā tos tālāk attīstīt un uzlabot.

– Vai gaidāmi kādi jauninājumi?

– Šobrīd Pārresoru koordinācijas centrā kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Bērnu labklājības tīklu un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, un citiem partneriem izstrādāts jauns modelis par agrīno preventīvo atbalstu.

Tas nozīmē, ka agrīnā vecumā iespējams noteikt, kādas ir bērna īpašās vajadzības vai lietas, pie kurām laikus jāpiestrādā, lai traucējumi netiktu ielaisti pārāk tālu. Tā ir aprobēta metode visā pasaulē, tomēr šobrīd tai vēl ir jāievieš sistēma.

Galvenais mērķis, lai mēs agrīni kopā ar ģimenes ārstu varētu noteikt, kas ar bērniņu notiek, jo gadījumos, kad traucējums tiek atklāts laikus, ne vienmēr nepieciešama medicīniska palīdzība vēlāk.

Sistēma reizēm nomaļ ģimeni un bērnu, īsti nezinot, ko darīt.

Ceram, ka agrīna diagnostika ļaus novērst problēmu laikus. Tas būtu noderīgi jebkurai ģimenei, un runa nav tikai par funkcionāliem traucējumiem, te mēs varam runāt arī par šķietami ierastām grūtībām koncentrēties.

– No ģimenēm izņemto bērnu skaits nemazinās, kā to novērst?

– Skaidrs, ka darbs ar ģimenēm jāveic nepārtraukti, jāsniedz atbalsts. Valstī pieejami dažādi atbalsta pakalpojumi, bet bieži vien šīs ģimenes tos neizmanto. Tās ir grūti sasniedzamas, nav atvērtas.

Protams, pats primārais mērķis ir, lai bērni nenonāk ne audžuģimenēs, ne ģimeniskai videi pietuvinātā mājā, bet gan paliek savās mājās.

– Bērnu atbalsta centros vietu trūkst, arī audžuģimenes pārslogotas?

– Mums ir piešķirts papildu finansējums tieši pakalpojumiem, kas skar vardarbībā cietušus bērnus, arī audžuģimenēm, apmācībai.

Nereti audžuģimenes izvairās ņemt bērnus ar ļoti izteiktiem uzvedības traucējumiem, pieļauju, tādēļ ka šie bērni mēdz būt agresīvi.

Šī iemesla dēļ audžuģimenēm plānojam piedāvāt apmācības, kurās tiks sniegta informācija, kā šādos gadījumos rīkoties un kā ar šiem bērniem strādāt. Domājams, tas palīdzēs atrast vietu bērnam, ja viņš patiešām no ģimenes ir jāizņem.

Kopā ar Izglītības ministriju, kura arī ir Bērnu lietu sadarbības padomē, mēs domājam, kā šos bērnus iekļaut, skaidrs, ka tas ir izaicinājums, bet ar to ir jāstrādā.