Pirms 29 gadiem PSRS apvērsuma mēģinājums – augusta pučs – beidzās ar krahu, Baltijas valstis cita pēc citas pasludināja faktisko neatkarību. Bet šogad šajās dienās par demokrātiju un brīvību cīnās mūsu kaimiņi baltkrievi.

Mums ir jāsalīdzina fakti un jāpadomā. Ceru, ka to darīsim arī nākamgad, kad būs pagājuši jau 30 gadi kopš 1991. gada 21. augusta. Mēs redzam, ka toreiz tās bija kārtējās krustceles, kurās dažādas tautas un sabiedrības aizgāja katra savā virzienā. Varam paskatīties, kā ir mainījusies dzīve 30 gados, kādas ir perspektīvas un kādas ir problēmas, varam izvērtēt vēsturi, salīdzināt ar mūsdienām un skatīties nākotnē. Es salīdzinātu baltkrievu un latviešu vēsturi pēdējos 100 gados.

Baltkrievu nacionālā atmoda nebija ļoti spēcīga pēc Pirmā pasaules kara, kad mēs izcīnījām Neatkarības karu un ieguvām neatkarību. Baltkrievi to nespēja izdarīt, lai arī viņiem bija līdzīga kustība. Daļa baltkrievu zemes nonāca Polijas, daļa PSRS pakļautībā. Bet latviešiem uzvara Neatkarības karā deva 20 gadus, kuros varējām kopt savas nacionālās vērtības, nacionālās identitātes un valstiskuma apziņu.

Arī 90. gados baltkrieviem ne līdz galam izdevās tikt vaļā no Padomju Savienības, no tā ģeopolitiskā ietvara, sistēmas, kas ir veidota ap Krieviju, Maskavu. Mums tas izdevās diezgan strauji, un mēs iegājām citā ideoloģisko vērtību ietvarā – iegājām Eiropas vērtībās, kas ir demokrātija, vienlīdzība, brīvība. Lai arī tās ir lietas, kuras Eiropā daudz kritizējam, turklāt pamatoti, un mums arī ir problēmas, bet tās nevar salīdzināt ar šīm Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Tagad mēs redzam, kas notiek, kā Baltkrievijā vadošā elite cīnās par varu pilnīgi visiem līdzekļiem, un tie daudz neatšķiras no tiem, kas ir bijuši daudzus gadu desmitus iepriekš.

1990./1991. gadā baltkrievi, lai arī oficiāli ieguva neatkarīgu valsti, tomēr gāja vieglāku ceļu, saglabājot tirgū saikni ar Krieviju. Krievija savukārt diezgan ātri vērtību sistēmā pietuvinājās Padomju Savienības modelim, tajā saglabājās un strauji nenomainījās valdošā elite. Baltkrievi gāja ekonomiski vieglāko ceļu. Pateicoties labai draudzībai ar Krieviju, viņi no tās saņēma energoresursus, un viņiem nebija dziļas ekonomiskas krīzes. Mēs toties nabas saiti pārgriezām un ekonomiskā ziņā sākumā daudz pazaudējām, arī lielās rūpnīcas, kuras gan lielā mērā bija orientētas uz padomju militāro kompleksu.

Tagad varam salīdzināt. Mēs varam teikt, ka esam reāli brīva, demokrātiska valsts, mums ir brīvas vēlēšanas. Daži cilvēki sacīja, re, kāda kārtība bija pie Baltkrievijas prezidenta Lukašenko, nu tad, lūdzu, tagad jūs varat izvēlēties – vai tiešām jūs šo valsti un šo kārtību ņemtu par etalonu, vai jūs vēlētos dzīvot tādā režīmā? Vai tiešām gribat sev un saviem bērniem novēlēt dzīvi tādā sistēmā?

Salīdzināms arī valodas jautājums. Baltkrievijā gandrīz visur baltkrievu valoda nomainīta pret krievu valodu. Līdz ar to viņiem internacionālajā pasaulē ir grūtāk. Mēs tomēr esam saglabājuši mūsu valodu un zinātnē esam angļu valodā. Baltkrieviem līdz tam ir ļoti tāls ceļš ejams.

Bet arī Baltkrievijā jaunā sabiedrība un opozīcija kļūst arvien spēcīgāka. Es uzskatu, ka situācija tur mainīsies. Eiropas Savienība baidās, kāda būs Krievijas reakcija. Baltkrievija vāja, opozīcija vāja. Izmantojot haosu, var notikt līdzīgi kā Ukrainā. Situācija ir ļoti trausla. Tomēr mums vajag būt pietiekami atvērtiem un ļaut jaunās paaudzes cilvēkiem no Baltkrievijas braukt uz Latviju un palīdzēt šeit iegūt labu izglītību. Mēs varētu viņiem piešķirt arī budžeta vietas, lai tā veidotu sabiedrības slāni, kas izprot Eiropas demokrātiskās vērtības, stiprināt arī presi un tādā veidā baltkrieviem palīdzēt. Esam robežvalsts, mēs esam atbildīgi.

Vienmēr jāatceras, ka mums ir jābūt ļoti modriem, mums nedrīkst būt vienalga, kas notiek blakus valstīs, arī Baltkrievijā. Ja Baltkrievijā būs totalitārs režīms, tas agri vai vēlu kaut kādā veidā atspoguļosies arī Latvijā.

Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks