Viens diezgan būtisks aspekts, kas daudzos rada trauksmi un bailes, ir apkārt valdošā nenoteiktība.

Pasaule kļūst ātrāka, pieejams daudz lielāks un nereti pretrunīgs informācijas apjoms, samērā netālu no mums, no Latvijas, notiek karš, jaušama nestabilitāte dažādās dzīves jomās, tanī skaitā cenu pieaugums praktiski visam utt.

Cilvēks domā: kas būs, kā būs, ar ko rēķināties nākotnē? Ja vēl pirms kara Ukrainā doma par iespējamu atomuzbrukumu šķita nereāla, tad nu jau ik pa laikam šī informācija tiek aktualizēta un nosēžas prātos. Nenoteiktība, nestabilitāte paliek ikdienā klātesoša, un tur, kur ir tā, rodas arī trauksme.

Ko ar to visu darīt? Patiesībā iespēja viena un vienkārša – jādzīvo tālāk. Daļa, iespējams, biežāk aizdomājas par tādiem eksistenciāliem jautājumiem kā dzīves jēga, dzīves bezjēdzība utt.

Nenoliedzot, bet pieņemot visu to, kas notiek, sajūtas mainās. Jā, pasaule ir mainīga, dažāda un nenoteikta. Jā, neviens nevienam nevar dot garantijas par visiem 100 procentiem.

Jāapzinās, ka cilvēka dzīve ir ierobežota laikā un telpā, tāpēc jādzīvo ar ”šeit un tagad” apziņu, prieku un laimes sajūtu gūstot ikdienas attiecībās

un it kā pašsaprotamos sīkumos.

Daudzi šādai attieksmei ikdienā sākuši pievērst daudz lielāku uzmanību un tiešām tā dzīvo. Piemēram, brīvdienās mēs ar sieviņu nūjojām Bernātu pludmalē un tur vēl bija tik daudz cilvēku, kas staigāja, priecājās, baudīja dabu, skaisto dienu un savu tuvāko klātbūtni.

Vienmēr labāk, ja cilvēks spēj pateikt skaļi, runāt par kaut kādām savām bažām, bailēm, jo tas nozīmē, ka tās nosauktas vārdā un apzinātas, nevis noliegtas. Ja tu nosauc, skaļi izrunā savas bailes, tas nozīmē, ka uz tām droši skaties virsū, skaties tajās iekšā, neizliekoties, ka nekas neuztrauc.

Nosaucot visu īstajos vārdos, arī trauksme mazinās un cilvēks var sākt pieņemt, ka, jā, var būt, var notikt tā vai tā. Tikai svarīgi, ar ko par savām bailēm runāt, kam uzticēt savas domas, bažas, skumjas utt.

Ja par tām viens otram sāks stāstīt divi pesimisti, kas jau tā visu laiku dzīvo panikā, tad diezin vai abiem kļūs labāk. Panika augs vēl lielāka…

Jāmeklē tāds cilvēks, ar kuru vari izrunāties un kurš gan uzklausīs, gan iedrošinās. Vai jāvēršas pie profesionāļiem: psihologiem, psihoterapeitiem, kuri uzklausīs. Kuri nekad un nekādā gadījumā neko nepārmetīs, nemācīs, bet būs kopā drošā vidē.

Gints Kapenieks, krīzes psihologs