Tradicionāli 11.septembra nedēļa Latvijā allaž izkan ar Raiņa un Dzejas dienu vārdu.

Ko tur liegties –  pirmkārt, jau tie ir svētki pašiem dzejdariem, kad īpaši tiek pamanīts un uzteikts viņu veikums, cildināts talants un rīkotas tikšanās. Kā arī, savā starpā satiekoties un tuvinoties ar sarunām, radniecīgās dvēseļu stīgas sasaucas. Bez šaubām to mēs varētu darīt arī jebkurā citā vietā un laikā, taču nenoliedzami šīm dienām piemīt savs īpašais rudens smeldzes šarms.

Arī Dzejas dienu rīkotāji neatslābstoši domā par jaunām svētku norises formām, jo nu jau visiem ir skaidrs, ka nepavisam nav gana nedz ar autora popularitāti, nedz patiešām augstas raudzes dzeju, ja zālē ir tikai desmit cilvēku.

Aizgājībā ir patriotiskais Atmodas laiks, kad pietika vien ar Jāņa Petera, Knuta Skujenieka vai Olafa Gūtmaņa vārdu, lai tolaik Metalurgu pils lielā zāle būtu pārpildīta līdz pēdējai iespējai.

Nenoliedzami saujiņai patieso dzejas mīļotāju nevajadzēs nedz skaļu reklāmu, ne kādu īpašu programmu, tie tāpat atradīs sev interesējošus pasākumus un tos apmeklēs.

Tāpat grūtības nesagādā Dzejas rīti dažādās Liepājas skolās ar jauniem un vairs ne tik jauniem, bet aizrautīgiem literātiem. Un sadzīt pilnas zāles ar skolēniem, turklāt mācību stundu laikā, ir gadu gadiem piekopta prakse. Taču nekā slikta tajā arī nav.  Mana pārliecība, ka vismaz kādam no trokšņojošo skolnieku bara kaut kas no dzirdētā aizķeras un viņu ieinteresē.

Taču faktu, ka cilvēka alkas pēc garīguma, pēc uzrakstīta vārda nekur nav zudušas, kā pretēji varētu domāt, pierādīja 8.septembra vakars Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē, kad izskanēja programma “Vertikāle IV”, kurā arī man bija tas gods un laime piedalīties.

Atzīstos pavisam godīgi – izejot klausītāju priekšā, domāju, ka man drusku šleijerējas. Baznīca bija pilna ļaužu. Varbūt ne gluži kā Ziemassvētkos, bet aizpildīti bija visi soli.

Nebūtu labas gaumes piemērs, ja pati sāktu cildināt pasākumu, kurā piedalos, taču kuplais apmeklētāju skaits liek domāt un analizēt, kas tad bija tā pamatā.

Jā, tā nebija tikai plikā dzeja. Vārdi tika ietērpti pasakainās zīmējumu, mūzikas un deju performancēs. Neaizmirstama un īpaša bija arī luterāņu bīskapa emeritus Pāvila Brūvera uzruna un vijoļspēle un nepārprotami skaisti izgaismotās baznīcu velves.

Viss šis kopums piešķīra vakaram kaut ko no pārdabiskā. Kaut ko no tā, ko cilvēki meklē, pēc kā alkst un tiecas. Barību dvēselei, kuru ikdienā neatrast.

Tātad – nekur jau tas nav zudis un pazudis. Un nevienu šeit neaicinu taisīt kumēdiņus, kur to nevajag. Bet acīmredzot mūsdienu informācijas, notikumu pārblīvētajā vidē svarīga ir forma, kādā cilvēks tiek uzrunāts un ieinteresēts. 

 Mūsu dižgara vārdiem runājot: “Pastāvēs, kas mainīsies”.