Tauta
nekad masveidā nemetīsies mīlēt Raini un dzeju. Tas nu ir skaidrs. Lai vai kā –
šī literatūras nozare allaž bijusi tāda kā ēteriska un dzejnieki tādi kā drusku
nepieskaitāmi.

Taču
atrodas arī ne mazums ļaužu, kuriem poētu radītās vārsmas noteiktās reizēs bijušas taisni kā balzams dvēselei. Un
to šogad arī pierādīja patiesi kupli un labi apmeklēti pasākumi.

Šoreiz,
izmantojot priekšrocības izteikties, gribējās slavināt nupat notikušās Dzejas
dienas Liepājā. Gan kā autorei, gan kā klausītājai. Kaut arī par gaumi
nestrīdas un viedokļi ir un būs dažādi, man ļoti  gribas uzteikt organizētājus, rīkotājus un
visus, kas pielikuši pūles šo svētku radīšanai. Un jo vairāk centieniem atrast
jaunas formas un formulas pasākumiem. Ne gadiem pierastās un apnicīgās shēmas:
dzejnieks – ģitāra, dzejnieks – ģitāra, un tā joprojām.

Kā ļoti īpašu gribu uzsvērt dzejas ciklu
“Dzejas vertikāle”, kurš izskanēja vairāku Liepājas dievnamu torņos.
Es līdzīgas emocijas, līdzīgas sajūtu trīsas biju jutusi, vairs pat neatceros
kad. Katrā gadījumā ļoti sen.

Iespējams,
lai pasākumi izdotos tik veiksmīgi, savu lomu nospēlēja attiecīgā vide,
skaistums, kas mums pavērās apkārt, lūkojoties baznīcu torņu lodziņos.
Iespējams, tā bija – nebaidos to teikt – ārkārtīgi reti sastopamā dzīvā,
patiesā, mīlošā un dabiskā enerģijas apmaiņa, kas valdīja starp sanākušajiem.
Gan ļaudīm savos gados vislabākajos, gan jauniešiem, kas kuplā pulciņā bija
satupuši, kur nu kurais.

Un
paldies arī baznīctēviem. Tiem, kuri
nenobijās savā Dieva templī ielaist tādus ķecerus
 kā dzejnieki.

Tiem, kas allaž gānījušies, nopulgojuši bez jēgas,
gribas pateikt tikai vienu – lūdzu, nāc un iesaki savu tik ļoti oriģinālo
ideju, savu vissaprātīgāko risinājumu. Jo savādāk rodas iespaids, ka aprej
tikai riešanas pēc, aiz savas nespējas.