“Nu redzi, tuvojas atkal valsts svētki un mazmeitiņai kopā ar klasi šovakar jāiet Lāčplēša dienai veltītā gājienā,” Krēsliņu Astrīda klāsta Pīlādžu Irmai. “Tas, kurš mums te Ziemeļu kapos apglabāts?” atrauc Irma.

“Kas apglabāts Ziemeļu kapos, vai Lāčplēsis?” dzirdētajam nespēj noticēt mutīgā Astrīda. “Nu ja, kaut kāds varonis jau tur guļ,” Irmas nevērīgais miers ir pilnīgi nesatricināms, izsaucot vien kaimiņienes sērīgo nopūtu.

Diemžēl, atgadījums nav manis izdomāts un pat ne neveiksmīga anekdote. Lēnīgajai Irmai patiesi ir gluži vienalga, vai latviešu tautas eposa literārais varonis grimis Daugavas ūdeņos, vai kā reāla persona atdusas mūžīgā mierā kādā no Liepājas kapsētām. Bail vien iedomāt, cik mums tādu Irmu…. Taču lāse pie lāses un cilvēks pie cilvēka, kas gala rezultātā veido mūsu sabiedrību un valsti.

Pavisam nesen aizvadītas kārtējās valsts vēlēšanas, uz kurām vairums cilvēku devās, tomēr vēl kaut ko cerot. Un cerība nav abstrakts vai filozofisks jēdziens. Cerība ir absolūti svarīga un aktuāla nepieciešamība katra cilvēka dzīvē. Pārāk daudz mums apkārt nomācošas bezcerības, kad vairums pat baidās uz kaut ko cerēt, kaut kam ticēt. Un gluži automātiski noveļ vainu uz savu valsti, kur nez kāpēc atkal jau mūsu pašu ievēlētie deputāti nav tikuši tālāk par smilšu kastes līmeni!

Lai cik arī neskanētu ciniski – kāpt pāri sirdsapziņai ir jātrenējas. Un par nožēlu jāatzīst, ka dažs labs ir uztrenējies līdz vērā ņemamiem rezultātiem. Sākot ar miljonu mahinācijām un beidzot ar tualetes papīra rullīša ieslidināšanu savā ķešā, piemēram, darba vietā. Un atkal sākas stāsts par atbildības uzņemšanos vispirms jau pašam pret sevi, saviem līdzcilvēkiem, valsti un zemi.
Taču, par spīti visām negācijām un nebaidoties kļūt lēti sentimentāla, atzīstos, ka ļoti mīlu savu zemi, savu Latviju. Reizēm šķiet, ka dzīvoju absolūti skaistā gleznā. Ja vien aplaid skatienu sev apkārt un atļaujies to pamanīt – pelēko, lielo laukakmeni uz kura vasaras vakaros var sēdēt. Zilo dadzi turpat takas malā un pat ziemā sasnigušās kupenas, kuras katru vakaru cītīgi jānotīra.
Reizēm gribas jautāt, ja katrs no mums būtu ar mieru strādāt tādos apstākļos, kā strādā vairums mūsu tautieši ārzemēs – smagu, fizisku darbu, guļot pa sešiem vienā istabiņā un vēl kāds uz piepūšamā matrača istabas vidū. Vai arī mūsu pašu zemītē tad nebūtu daudz augstāks labklājības līmenis?

Patiesības meklējumi vispirms sākas katram ar sevi. Taču, parasti beidzas ar to pašu, ko sākušies – savām mājām, savu zemi un mīlestību pret to. Tikai ar vienu noteikumu – kad mēs paši jau būsim citi.

Gunita Boka