Intervija ar dzīvnieku aizsardzības biedrības ”Liberta” vadītāju Ildzi Saulīti.

– Ko liecina vērojumi – vai tiešām agresija pret dzīvniekiem nav mazinājusies ne par kripatiņu?

– Ņemot vērā mūsu ikdienu, es redzu, ka agresija pret dzīvniekiem ir ļoti progresējusi – arvien vairāk ir tiešām šausminošu gadījumu un cietsirdība pret dzīvniekiem ir kļuvusi par pilnīgi normālu ikdienu. Arī suņu sišana mājās vairs nav nekas nepieņemams.

Kad mēs tiekam pieaicināti gadījumos, kad dzīvnieki ir jāizņem vai saimnieki ir nomiruši, reti kuru reizi suns ir psihiski vesels un viņam nav bail no straujām kustībām, skrienošiem cilvēkiem, kaklasiksnas vai parastām grīdas birstēm.

Agresīva izturēšanās notiek aizvien vairāk un vairāk, un cilvēkiem tas šķiet pilnīgi normāli.

Arī cilvēku attieksme pret dzīvnieku veselības stāvokli vienmēr ir bijusi un novērojama kā pavirša – nezināšanas vai tīrās vienaldzības dēļ. Piemēram, dzīvnieka apstrāde pret parazītiem. It kā nieks, bet reāli bīstama nolaidība, jo pēc pieredzes varu minēt, ka blusu pārbagātība var radīt anēmiju un dzīvniekam var nākties par pārliet asinis, lai glābtu dzīvību.

Ērces – suņiem bīstamā babezioze, iekšējie parazīti – kādi tārpu kamoli mēdz būt kaķēniem un kucēniem, jo cilvēks, kas tos pavairojis un atdāvinājis, pārdevis tālāk, ne reizi nav apstrādājis pret parazītiem un arī jaunajam saimniekam to nav ieteicis darīt.

Rezultātā šie dzīvnieku mazuļi nonāk biedrībās/patversmēs, un tas nozīmē apmēram divu nedēļu dzīvi kā uz adatām, jo mazie piedzīvo parazītu intoksikāciju, ir vajadzīgi medikamenti, bieži vien piespiedu barošana, dzīvnieka ķermeņa sildīšana.

Smagākajā gadījumā arī var beigties ar mazuļa nāvi.

Nemaz nerunājot par to, ka cilvēki neaizdomājas par to, ka dzīvniekam būtu jāpārbauda ausis vai jāpievērš uzmanība pūžņojošām acīm, klibām kājām, spalvai, kas nogājusi pusei ķermeņa.

Tāpat dzīvnieka miesas būve – neviens, kuram dzīvnieks bijis staigājošs skelets, nav atzinis, ka būtu nevērīgi izturējies, nepietiekami barojis. Viss, ko var pateikt – “viņš tāds visu mūžu ir vai viņš jau vecs”. Un šādas atbildes diemžēl tiek arī pieņemtas par normu.

– Kas raisa agresiju pret dzīvniekiem?

– Man šķiet, ka tas viss ir kopumā – gan tas, kāda ir situācija valstī, gan pēdējie gadi, un tas, kas vispār pasaulē notiek. Cilvēkos ir sakrājies tik daudz emociju un visa kā cita. Arī finansiālā puse daudzus iespaido.

Dzīvnieks kļūst par to, uz ko cilvēks izliek savu iekšējo agresiju.

Paskatoties, kādi ir arī bērni, – tur gan sociālie pedagogi vairāk varētu komentēt, bet arī bērniem ir saasinājušās šīs problēmas. Ja paskatāmies, kas notiek sētās, kā viņi savā starpā komunicē, – tas ir tas pats, kas notiek mājās, un tāpat viņi izturas pret dzīvniekiem.

Mums šobrīd ir vairāki suņi, kuriem vienkārši nepatīk bērni. Iepriekš tā nav bijis, ka atsakām adopcijas: viss būtu ļoti labi, bet, kad redzam, ka ģimenē ir bērni un, runājot ar cilvēkiem, ir skaidrs, ka tuvākajā piecgadē bērni būs, adopcijas iespējas atkrīt.

Mainījusies ir pati sabiedrība – visi audzināšanas principi un dzīvesveids.

– Vai varat minēt kādus skarbākos cietsirdīgas izturēšanās stāstus?

– Pats pirmais, ar ko man šis darbs sākās, bija kaķēns, kuram bija nogrieztas kājas. Tas bija laikā, kad tik tikko bija uzcelts tirdzniecības centrs “Baata”, un tur bija šāds mazulis.

Tad bija kaķēns, kuram acīs bija iedurti sērkociņi. Pirms pāris gadiem sociālajā mājā Liepājā divu mēnešu laikā bija nonāvēti septiņi kaķēni. Ir bijis viens kāmītis ar izdurtām acīm un kucēns, kuram pat nav zināms, kas darīts, bet viņam no dibena nāca asinis.

Pirms vairākiem gadiem Kapsēdē bija gadījums, kad tika sadedzināts dzīvs kaķis, bet protams, it kā pierādījumu trūkuma dēļ lieta tika izbeigta.

Nekas, ka bija zināms cilvēks, vairāki bērni liecinieki, pati redzēju kaķa sadegušo ķermeni ugunskurā. Cilvēkam pietika ar frāzi, ka kaķis pats ielīdis ugunskurā… Tad nu varam apjautāt cilvēkus laukos, cik daudziem kaķi ir paši ielīduši ugunskuros?

Regulāri ir piesieti suņi un gadījumi, kad viņiem ķēdes ieaugušas kaklā. Sišana tagad jau ir tāda ikdiena.

Bieži tiek paņemti kucēni, kuriem ir mednieka gēns, – terjeri, takši – un pielikti pie ķēdēm. Tādiem suņiem, ja viņi netiek audzināti un bērni viņus vēl kaitina, protams, būs uzvedības problēmas un viņi rausies nost no ķēdes, un darīs, ko gribēs.

– Cik sarežģīti dzīvniekam, kurš piedzīvojis vardarbību, atkal pierast pie cilvēka? Un vai cilvēki vispār vēlas šādus dzīvniekus adoptēt?

– Parasti tas ir ļoti ilgs laika posms. Daļa dzīvnieku paliek pie mums pavisam – tas ir, kad redzam, ka adopcija nav iespējama un vienīgā iespēja dzīvot ir būt pie mums.

Atkopšanās katram dzīvniekam ir individuāla, tāpat kā cilvēkiem.

Jārēķinās ar to, ka dzīvniekam šī trauma būs uz visu mūžu, vienkārši vajadzīgs pareizais cilvēks, kurš to spēj pieņemt

un kuram ir vēlme strādāt, konsultēties ar kinologiem, veterinārārstiem, biedrībām, kam ir pieredze.

Dzīvojot ar cietušiem dzīvniekiem, ir jāparedz situācijas, kad dzīvnieks kādas konkrētas lietas nevar darīt – varbūt viņam jāpieskaras citādāk vai māja ar putekļusūcēju jātīra tad, kad kāds ģimenes loceklis ar suni izgājis ārā staigāt. Ir jāpielāgojas, bet tas nav tik sarežģīti.

Man pašai ir suns, kurš pirms tam bija sists, un pēc divu gadu darba ar dažādiem kinologiem, kuri dabūja no suņa arī zobus, viņš tagad ir ģimenē ar mazu bērnu, kurš var mīļoties un spēlēties, un suns nekādā veidā nejutīsies apdraudēts, neizrādīs agresiju. Pirms tam bija tā, ka es netiku dzīvoklī, jo suns izdomāja sargāt dzīvokli pat no manis.

Tātad viss ir iespējams, vienkārši ir vajadzīgs īstais cilvēks, kas tam ir gatavs.

– Vai reāla cietumsoda piešķiršana dzīvnieku spīdzinātājiem un slepkavām tiešām varētu kaut ko mainīt?

– Problēma ir tajā, ka šobrīd likums jau paredz reālu cietumsodu, bet cik bieži tas tiek piespriests? Likumdošana mums nav nemaz tik slikta – ja izvērtē likuma pantus, var sodīt cilvēku, ja attiecīgās iestādes to vēlas…

Ja šobrīd cietumsods būtu vienīgā iespēja, tad ir jautājums, vai tie, kas veiks izvērtēšanu, noteiks to par pietiekami agresīvu rīcību, lai piešķirtu šo soda mēru?

Šobrīd, ja cilvēku tiesā, viņam ir liegums turēt dzīvnieku. Kā tas darbojas mūsu valstī? Sievu tiesā, vīrs paņem suni, jo likums neaizliedz šajā konkrētajā adresē suni turēt citam ģimenes loceklim.

Es domāju, ka problēma ir pašās instancēs. Dažādās patversmēs un organizācijās ir bijuši gadījumi, un tas notiek arī šobrīd, kad reāli ir vajadzīgs attiecīgo institūciju atbalsts, iesaiste, un tur pasaka: “Pagaidiet rītu. Ko mainīs vēl 12 stundas?” Manuprāt, 12 stundas ir gana ilgs laiks, lai notiktu jebkas. Dažreiz tās ir minūtes un sekundes.

Man pašai ir bijis gadījums, kad jāskrien uz klīniku ar suni, jo viņam trūkst skābekļa, un tas ir minūšu jautājums.

Ja attiecīgās institūcijas var tā paziņot, tad vai tiešām likuma izmaiņas kaut ko mainīs? Katrs likumu traktēs pa savam. Ir jāsāk ar cēloni, kāpēc šā brīža sistēma nedarbojas. Un tas nav likums, tā ir izpilde. Tā, protams, ir neizdarība.

Esmu par reāliem cietumsodiem dzīvnieku slepkavām un esmu par reālu situācijas izpratni un atbildību pret dzīvībām no to sargājošo iestāžu puses.

Likumi mums ir, un tie paredz dzīvnieku tiesību aizsargāšanu, arī cietumsodu, bet kāda jēga no tiem, ja tos neizmanto praksē?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.