Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska vakar, dažas dienas pirms jaunā mācību gada sākuma, apmeklēja Liepāju un piedalījās arī Dabas mājas atklāšanā Zirgu salā.

– Kādu nozīmi izglītībā saskatāt šādam objektam kā jaunā Dabas māja?

– Latvijā mums izglītības sistēma ir ar izaugsmes iespējām, maksimāli radoša, šobrīd arī vērsta uz kompetenču izglītību. Tādi elementi kā Dabas māja izglītošanā ir ļoti būtiski. Tradicionālajā modelī pietrūkst tā, ka skolotājs ir gatavs iet dabā kopā ar skolēniem, eksperimentēt, doties ekspedīcijās, iegūt zināšanas, teoriju caur sapratni. Tikko Dabas mājā redzējām daudzdimensiju cilvēka ķermeni, kurā pats vari ielikt vai no tā izņemt noteiktus orgānus.

Tu vari skatīties uz gliemežu māju un saprast, kurā aprites sistēmā gliemezis darbojas. Vari izvēlēties tās vielas, kuras gribētu pārbaudīt mikroskopā, ieraudzīt, cik tās ir atšķirīgas vai līdzīgas. Kad tu praktiski darbojies, uzreiz iegūsti sapratni. Viens no lielākajiem trūkumiem informācijas gadsimtā – tehnoloģijas ir radījušas kā blakni, ka cilvēki paļaujas uz tehnoloģijām un medijiem, kolekcionē ierakstus vai prezentācijas, bet neiedziļinās saturā, jo viņiem šķiet, ka tas pašlaik nav vajadzīgs, gan jau nākamreiz! Vairs nedzird, ko viņiem stāsta. Dabas māja ir viens no tādiem objektiem, kas ļauj radīt arī sapratni, un tas ir ļoti svarīgi.

– Vai Latvijā pietiek pedagogu?

– Pateikt, ka pedagogu ir pietiekami, būtu tāpat, kā pateikt, ka Liepāja vai Rīga ir gatava, tas nozīmētu apstāties izaugsmē. Notiek paaudžu nomaiņa. Lielākā daļa Latvijas pedagogu ir vecāki par 45 gadiem. Ļoti gribētos, lai izglītības sistēmā aizvien vairāk un straujāk ienāk jaunākās paaudzes pārstāvji. Jā, mums ir vakances. Ja analizējam tās pamatīgāk, redzam, ka vakances sludina uz atlikušajām stundām – desmit, divpadsmit, sešām. Tas nozīmē, ka skolotājs atsevišķi uz šīm [nepilnās slodzes] stundām atnākt nevar, un tas ir izaicinājums sistēmai, kā organizējam darbu.

Bieži vien skolotāji sūdzas par izdegšanu un par to, ka nenotiek paaudžu nomaiņa. Jautājums – cik mērķtiecīgi skolu direktori ir plānojuši skolu attīstību un vai ir pamanījuši, piemēram, ka fizikas skolotājam jau sen vajadzēja asistentu un tamlīdzīgi. Daudzās reformās vērojam, ka ir nepieciešams ļoti mērķtiecīgs, dziļš skats no konkrētās iestādes iekšpuses, kad paši izvērtē savu attīstību, arī cilvēkkapitālu. Tam ir saistība ar spēju iet laikam līdzi, augstu turēt izaugsmes latiņu, un tam ir saistība ar cilvēka domāšanu, nevis ar vecumu. Kamēr jelkāda reforma nenotiek iekšēji, neviena reforma ārēji nevar mūs izmainīt un nest tālredzīgākus un būtiskākus augļus. Tas attiecas uz jebkuru iestādi, vai tas būtu izglītības sektorā vai kādā citā.

– Vai Latvijas skolas ir gatavas mācībām Covid–19 situācijā?

– Tas arī lielā mērā ir atkarīgs no skolas vadības. Ir skolas, kuras ir sagatavojušās tam jau tajos divos pavasara mēnešos, kuros notika attālinātais mācību process. Ir skolas, kas to dara tikai tagad, plāno un veido savu organizatorisko formu. Dažas tam ir sagatavojušās veiksmīgāk, citas aizvien vēl meklē risinājumus. Kopsavilkumu droši vien sniegsim 31. augustā, jo līdz tam skolām ir lūgts iesniegt rīcības plānu ar skaidriem punktiem, sākot no koordinatora, tad kuru modeli izvēlas, kā organizē mācību plūsmu, kā organizēs koplietošanas telpu izmantošanu, kā maina loģistikas nosacījumus.

– Kas būs lielākais izaicinājums šajā sarežģītajā laikā?

– Domāšanas maiņa. Arī sākot tikai daļēji attālināto mācību procesu, iesakām nezaudēt digitālo pratību. Tā ir skolotāja spēja, pirmkārt, plānot savu darbu, otrkārt, izvēlēties efektīvākos, vērtīgākos darba paņēmienus, atteikties no tā, kas gadiem ilgi varbūt bija ierasts, kad tu ej klasē, apmēram zini un jūti, kas ir jāmāca, bet neliec uzsvaru uz praktiskām iemaņām, nerēķinies ar to sagatavotības līmeni, kāds ir katram bērnam.

Tāpēc attālinātais mācību process neapšaubāmi ir iespēja, mēs ļoti skaidri apzināmies, ka šī personalizētā mācīšanās, ko izmantojam datorā, ir atslēga bērna spēju atklāšanai. Un jo skolotājs agrāk to sāks izmantot un novērtēs, jo ātrāk, es uzskatu, mēs tuvosimies tam, lai katrs bērns justos labi skolā un saprastu, ka ne visi priekšmeti jāapgūst vienādā līmenī, bet tos, kas padodas labāk, vajag attīstīt pilnīgāk, un bērns skolā nejūtas diskomfortā vai atsvešinātības pozīcijā, ka ar viņu nerēķinās.

– Daudziem bērniem pavasara attālinātajā mācību procesā vienīgā viedierīce bija telefons. Vai, jūsuprāt, tas ir pietiekami?

– Tas atkarīgs no vecuma posma. Sākumskolā noteikti var iztikt arī bez tā, ja galīgi vēl nav krīzes situācija. Bet sākot ar 4. klasi un no 7. klases noteikti jātiecas uz to, ka ikvienam cilvēkam, kurš vēlas attīstīties, ir jābūt datoram, jo bez tā nav iespējams informācijas gadsimtā izsekot līdzi ļoti mainīgajam zināšanu un iemaņu spektram. Dators nepieciešams izaugsmei un zināšanām, tam ir jābūt.

Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un pilsoniskā līdziesaiste ir ļoti svarīga. Valsts noteikti gādās, lai sociāli mazaizsargātās, daudzbērnu, trūcīgās ģimenes tiktu atbalstītas un lai tām būtu vienlīdzīgas iespējas. Bet noteikti katram indivīdam viņa iespēju robežās ir jāseko bērna izaugsmei.

– Vai zināt, cik bērniem valstī trūkst datoru?

– Jūs varētu pajautāt katrai Liepājas skolai, un jūs saņemtu ļoti pretrunīgu informāciju. Marta vidū apjautājām skolas un saņēmām atbildi, ka tie ir varbūt 6300 bērni. Bet, kad šīs viedierīces saņēmām, pēkšņi izrādījās, ka viena skola nezināja, ka informācija par to jāsniedz, citā nebija sapratuši, ka jāsniedz, trešā pateica vēl kaut ko. Tā ir viela pārdomām – cik atbildīgi atbildam aptaujās un vai nav arī cita ceļa, kā iegūt resursus. Manuprāt, Ogres pašvaldība rīkojas absolūti tālredzīgi, paziņojot, ka tā katrai 10. klasei nodrošinās portatīvos datorus. Un tā ir valsts un pašvaldības sadarbība, un to mēs atbalstīsim.

Intervija ar Izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku.