Vairums ģimeņu bērnus tomēr plāno, bet šajā nenoteiktajā situācijā, kad daudziem sarukuši vai pat zuduši ienākumi, daļa pāru, kuri vēlas bērniņu, diemžēl spiesti mazuļa nākšanu pasaulē atlikt.

Līdzšinējiem diviem dzimstības samazinājuma cēloņiem nu klāt nācis vēl trešais – Covid-19 sekas. Pirmais cēlonis ir nemitīgi sarūkošais potenciālo vecāku jeb māmiņu skaits. Tie bērni, kuri piedzima 90. gados, kopskaitā bija tikai puse no tās paaudzes, kas nāca pasaulē 80. gados. 90. gados dzimušie tagad pārņem potenciālo vecāku stafeti.

Sieviešu skaits tajā vecumā, kad visvairāk dzimst bērni, ar katru gadu par četriem pieciem procentiem samazinās.

Tur diemžēl vairs neko nevar darīt, vien jādomā, lai vēl pēc vienas paaudzes nebūtu līdzīgs iekritiens, kāds tieši tagad veidojas.

Otrs cēlonis dzimstības negatīvai līknei ir ļoti skopais un nepietiekamais valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Diemžēl Latvijas politiskā sistēma ir tāda, ka valdībā un arī parlamentā par šo tēmu nav neviena politiski atbildīgā Ministru kabineta locekļa ar balsstiesībām.

Tiem, kuriem šī loma it kā būtu, prātu aizņem citas domas, un ģimeņu atbalsta tēma vienmēr ir tā, ko kārtējo reizi atliek.

Pēdējos trīs gados valdība, izstrādājot budžetu, ģimenes politikas uzlabošanai novirza simbolisku summu pēc atlikuma principa, bet nepieciešami būtu vairāki desmiti miljonu eiro katru gadu, kā tas iezīmējās iepriekšējos gados, kad pēc tā saucamā “demogrāfijas ultimāta” dzimstība arī pieauga.

Par to, ka šobrīd valsts atbalsts ir nepietiekams, liecina arī Eiropas statistikas dati, proti, Latvija ir viena no skopākajām attiecībā pret savām jaunajām ģimenēm ar bērniem. No visām Eiropas Savienības valstīm esam apmēram sestajā vietā no beigām.

Šo dzimstības krituma cēloni būtu iespējams novērst, ja valdībai būtu politiskā griba to darīt. Pašreiz, protams, ir saprotami, ka gandrīz visus valdības spēkus un uzmanību aizņēmis kovids, taču

arī pirms šīs krīzes valdība stāvēja ar muguru pret ģimenēm ar bērniem.

Līdz ar to neesmu pārāk cerīgs, ka šajā ziņā kaut kas būtiski mainīsies arī pēc Covid-19. Lai gan joprojām ir spēkā valdības vadītāja solījums, ka 2022.gada budžetā tiks ietverta diezgan iespaidīga ģimeņu atbalsta reforma, krietni palielinot pabalstus.

Arī citi valdības lēmumi, kas nav tieši attiecināmi uz ģimeņu atbalstīšanu, tomēr netieši tās skar.

Piemēram, par lielu politisku kļūdu uzskatu lēmumu no šī gada uzlikt par pienākumu arī par daļēju slodžu strādājošajiem veikt sociālās iemaksas no pilnas minimālās algas slodzes.

Manuprāt, starp 70 000 cilvēku, kas pērn strādāja daļēju slodzi, ir daudz tādu, kas pilnas slodzes darbu nevar darīt objektīvu iemeslu dēļ. Piemēram, tie, kam mājās mazi bērniņi. Ja līdz tam ģimenē tēvs strādāja pilnu darba laiku, bet māmiņa brīvā laikā no bērnu auklēšanas kaut kur piestrādāja, tad tagad viņai tas būs liegts.

Vai nu māmiņai būs jāpāriet uz ēnu ekonomiku, vai arī jāpaliek bez šīs ienākumu daļas.

Tas ir klajā pretrunā ar Eiropas Savienības rekomendācijām, kas iesaka tagad, kovida laikā, atbalstīt elastīgu darba laiku, nevis to aizliegt. Būtībā Latvijas valsts cenšas iznīdēt daļēju darba laiku.

No tā visa varam secināt, ka šis gads jaundzimušo skaita ziņā būs ar vēl sliktākiem rādītājiem. Kovida krīze Latvijā iesākās marta otrajā pusē, attiecīgi pandēmijas ietekmi uz jaundzimušo skaitu var vērtēt vien pēc deviņiem mēnešiem, proti, no decembra.

Mēs redzam, ka decembrī dzimstība kritusies par 17%, salīdzinot ar 2019. gada decembri. Līdz ar to var prognozēt, ka šogad mūs sagaida vēl lielāks dzimstības kritums.

Ilmārs Mežs, demogrāfs