Intervija ar personības izaugsmes treneri, vizāžisti un stilisti Ilzi Ernestsoni.

– Kā atpazīt, kā ievērot robežas, kas attiecināmas uz izskatu publiskās vietās?

– Jāņem vērā, ka pasaule visu laiku mainās un dara to strauji. No vienas puses – nostiprinās uzskats, ka ikviens drīkst parādīt, atklāt sevi, nebaidoties būt pats – kāds nu ir. No otras – turpat blakus sabiedrības daļa ar saviem standartiem, uzskatiem, kā, viņasprāt, tomēr ir pareizi, pieņemami un pēc etiķetes.

Šo divu uzskatu sadursme kļūst neizbēgama, robežas brūk un saplūst. Vienlaikus notiekošajā var apjukt, jo – kā tad īsti ir pareizi ģērbties, krāsoties, izturēties sabiedrībā utt.

Lai nu kā, bet ikviens no mums vēlas būt pieņemts, atzīts, saprasts. Apģērbs pat ļoti lielā ziņā ir tas līdzeklis, ar kuru parādām, kas mēs katrs esam.

– Kā vērtēt, kas otra izskatā, apģērbā tomēr šķiet nepieņemams?

– Vispirms saprast, ka pasaule ir mainīga un notiekošais jāvērtē kā neizbēgams. Varbūt vērts aizdomāties, cik elastīga ir mana uztvere un standarti? Cik vispār spēju būt pieņemošs pret savādāko, neierasto, oriģinālo?

Tikai retais piedzimst ar izcilu stila un gaumes izjūtu.

Ļoti daudziem tās tiešām nav. Visos laikos vecākā paaudze klusāk vai skaļāk šausminājusies, kā ģērbjas un atļaujas izskatīties jaunie.

– Reizēm, vērojot pārsvarā jauniešu ģērbšanās stilu, redzētais pārsteidz – nevīžīgums, daudz kailuma utt.

– Jaunieši visos laikos bijuši ar lielāku uzdrošināšanās, eksperimentēšanas spēju, arī attiecībā uz ģērbšanos. Taču, manuprāt, pats svarīgākais, kā cilvēks pats jūtas, uzvelkot nodriskātus džinsus, miniatūru krekliņu vai apzināti atsedzot kādu sava ķermeņa vietu.

Būtiska lieta, kas raksturīga jauniešiem, ir sekot kādam influencerim un ģērbties tā, kā noskatīts kaut kādās instagrama bildēs vai citur. Otra – to darot, tomēr būt komfortā ar paša iekšējo es.

Ja, paskatoties spogulī, pats cilvēks jūtas priecīgs un apmierināts, ko uzģērbis pirms došanās sabiedrībā, kā izskatās, tad jau viss labi!

Kā to ieraudzīs, sapratīs citi, tas būs cits stāsts.

– Kāpēc jaunieši eksperimentē ar savu izskatu, ģērbšanos, meikapu utt.?

– Jo viņi ir jaunieši, kas apgūst šo pasauli, tajā meklējot savu vietu! Viņiem nav un nevar būt tās dzīves pieredzes kā mums, pieaugušajiem. Puiši un meitenes neapzinās, kā viņu izskats var likt justies citiem.

Pusaudža gadi, jaunība ir laiks, kuru izdzīvojot jaunieši sāk paši sevi apzināties, tausta robežas, eksperimentējot mācās dzīvi, meklē sevi un grupu, kurā iederēties.

Ja šajā laikā kāds pieaugušais aktīvi un uzbrūkoši kritizē viņu izskatu, varianti vairāki. Kāds aizrādījumus mierīgi ņems vērā, bet cits ierausies sevī un pārdzīvos. Vēl variants – aiziešana vēl ekstrēmākās izpausmēs, tā protestējot, ka netiek pieņemts un saprasts.

– Bet kaut kādas robežas taču pastāv?

– Protams. Peldkostīmā pa Peldu ielu no jūrmalas soļot uz tirgu nebūs pieņemami.

Ir jāseko, jādomā, kā mana iekšējā brīvība aizskar vai neaizskar apkārtējo jūtas.

– Mācību iestādēs tuvojas izlaidumi, un absolventu izvēlētie tērpi bieži vien izsauc viedokļu vētru.

– Mana pēdējo gadu pieredze liecina, ka izlaidumu tērpu izvēlē jauniešu gaume mainās. Nostiprinās uzskats, ka skaistums un elegance slēpjas vienkāršībā, minimālismā, kas patiesībā tiešām ir skaists.

Runājot par izlaiduma tērpiem, liela nozīme piešķirama mentalitātei, arī tautībai un pieņemtajiem priekšstatiem, kas ir, kā jābūt skaisti svinīgos brīžos.

Manuprāt, patiesība pavisam vienkārša: cilvēki pieņem, priecājas un mīl tos, kuri netēlo, neizliekas, akli neseko kaut kādiem standartiem, pieņēmumiem, bet izturas patiesi, ģērbjas, krāsojas atbilstoši savai iekšējai izjūtai. Patīk patiesie, nevis kāda elka kopija. Cenšanās atdarināt otru nekad un nevienu nav darījusi laimīgu.