Vispār man nepatīk
pamācīt. Katrs dzīvo saskaņā ar savu pārliecību un iespējām,
tomēr, kad cilvēki paziņo – “Mēs tāpat mirsim, tāpēc ēdīsim,
ko gribēsim un to, ko var dabūt lielveikalos!” – mani pārņem
izmisums un vēlme apgaismot. Mani iebildumi bieži vien
izsauc zobošanos – liela daļa sabiedrības bio un eko
joprojām uzskata par tukšiem saukļiem, globalizācijas sekām un
turīgo vai bezdarbībā slīkstošo cilvēku untumiem.

Es nemaz neesmu ēdusi
bioloģisku pārtiku visu mūžu. Un pilnībā to nedaru arī šobrīd,
jo patiesībā tas prasa daudz vairāk resursu un piekāpšanos savā
ēdienkartē, nekā sākotnēji varētu šķist. Bioloģiskajai
pārtikai mani pievērsa Tiešā pirkšana1
un, līdz ar to, uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi un vērtības.
Pirmo reizi man par to pastāstīja draugs, kad vēl mācījos
augstskolā, man nebija regulāru ienākumu, un es ēdu to, kas
pagadījās. Viņš rakstīja bakalaura darbu par
alternatīvajām pārtikas piegādes ķēdēm, tostarp Tiešo
pirkšanu, un pavisam neviļus mēs paši jau pievienojāmies šai
grupiņai. Tas bija tiešākais, lētākais un, jāatzīst, arī
vienkāršākais veids, kā sākt draudzību ar bioloģisko pārtiku.
Zemnieki, kas piekopa videi draudzīgo dzīvošanu, bija vienkārši
ļaudis, kuriem bija līdzīgi principi, kā pilsētniekiem, kas šo
pārtiku no viņiem pasūtīja. Daudzus gadus vēlāk, kad palīdzēju
realizēt projektu “Personīgi. Ēdiens.”2,
iepazinos ar teju visu Tiešās pirkšanas pulciņā darbojošos
zemnieku dzīvesstāstiem, un mani nepameta sajūta, ka ir satikušies
īstie cilvēki, kuriem ir vienas un tās pašas vērtības.

Kāpēc tad bioloģiskā
pārtika? Mēs visi esam redzējuši kādu filmu vai video, kurā
redzams, kā lielās lauksaimniecības platības tiek apsmidzinātas.
Un ne jau ar ūdeni. Noteikti visi ir dzirdējuši par
minerālmēsliem, ķimikālijām un pesticīdiem, kas gulstas uz mūsu
zemes, ietek upēs un jūrā, tos ieelpo un uz savas ādas saņem arī
cilvēki, kas zemi apstrādā un galu galā – viss kokteilis nonāk
arī pārtikā, kuru nopērkam. Cilvēkam, manuprāt, jābūt
ārkārtīgi naivam, lai neapzinātos, kā pasaulē ražo pārtiku.
Bioloģiskā lauksaimniecība šobrīd ir vienīgā, kas nodrošina
mierīgu un dabisku līdzās pastāvēšanu starp cilvēkiem un dzīvo
dabu. Tā ir iespēja mājdzīvniekiem joņot pa pļavām, nedzīvojot
šauros sprostos un nebarojoties ar ķīmiskām zālēm. Un tas ir
veids, kā saglabāt kukaiņu, putnu un zvēru ekosistēmas,
nodrošinot bioloģisko daudzveidību. Kas attiecas uz ķimikālijām
un cilvēku – mani satraucis pētījums,3
kurš parāda, ka Latvijas iedzīvotāju urīnā atrastas glifosāta,
nezāļu iznīcināšanas līdzekļa, atliekas. Vai tiešām kādam
vēl šķiet, ka intensīvās lauksaimniecības sekas neattiecas uz
katru no mums?

Man nekad nebūs kāds
pārliecinošāks arguments par to, ka man nav vienalga, ko es ēdu
un ko ēd mana ģimene. Es vēlos nodrošināt kvalitatīvu un
veselīgu dzīvi, un ticu, ka pārtika ietekmē cilvēka organismu
ilgtermiņā. Man ir ļoti paveicies, ka ne es viena dzīvoju ar šo
pārliecību. Vispirms, tie ir zemnieki. Šie cilvēki, kuriem
uzticos un kuru atbildību pret dabu, savu darbu un pircējiem
vērtēju ļoti augstu. Pirms pusotra gada, gaidot mazuli,
pārcēlāmies no Rīgas uz Liepāju. Pirmajā mēnesī es sapratu,
ka šeit pat visvienkāršākās lietas, kā bioloģiski ražotus
dārzeņus un olas, nemaz nevar dabūt. Dažreiz glāba mazs
ekoveikaliņš Zāļu ielā, kuram pēcāk bija liela nozīme arī
Tiešās pirkšanas grupiņas izveidē. Un tad es Liepājā sastapu
cilvēkus, kuri jau sen kāroja pēc tā paša – veidot sadarbību ar
zemniekiem, atrast vēl jaunus cilvēkus, satikties, lai piepildītu
vienkāršu sapni – ēst tīru ēdienu, saglabāt zemi un atbalstīt
vietējos zemniekus. Šobrīd Liepājā ir jau divi Tiešās
pirkšanas pulciņi. Zemnieki no bioloģiskajām saimniecībām savā
darbā iegulda krietni vien vairāk izdomas, spēka un enerģijas. Ar
savu naudu, apciemojumiem un sarunām es varu viņus atbalstīt un
izrādīt cieņu, kuru es patiesi arī jūtu.

1
http://tiesapirksana.lv/kas.html

2
http://tiesapirksana.lv/personigi-ediens/

3
http://www.foeeurope.org/weed-killer-glyphosate-found-human-urine-across-Europe-130613