Jau iepriekš publiski ir izskanējis, ka slimnīcas ir aktualizējušas jautājumu par šā gada budžetā plānoto pieejamo finansējumu.

Teorētiski vēl kas var mainīties, taču šajā brīdī tiek celta trauksme, ka finansējums ir nepietiekams: tas tiek piešķirts, balstoties pēc kovidlaika pacientu skaita.

Tas būtiski ietekmē finansējumu, bet nav pamatoti – kovida laikā atsevišķām slimnīcām bija jānodrošina kovidpacientu aprūpe un attiecīgi tās nevarēja veikt citu pacientu aprūpi nepieciešamajā apmērā, jo bija jāsaglabā šīs kovidpacientu vietas, tādējādi mainot pacientu plūsmu.

Mums ir arī zināms, ka

atsevišķas slimnīcas nav saņēmušas pilnā apmērā finansējumu no valsts par pagājušajā gadā veikto pacientu ārstniecību.

Bet šī finansējuma daļa ir būtiska.

Jau pirms kovida pandēmijas bija grūtības piekļūt valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, savukārt kovida laikā slimnīcas nevarēja sniegt plānveida pakalpojumus un izmeklējumus, tādēļ šobrīd šie pakalpojumi ir vēl grūtāk pieejami. Taču vajadzība pēc tiem nezūd – viena daļa pacientu jau ilgstoši gaida rindās, kā arī rodas arvien jauni pacienti.

Tāpēc šobrīd pacientu pieplūdums ir liels gan ambulatorajā, gan stacionārajā veselības aprūpē.

Jāteic, ka izmaksu palielināšanās jau ir redzama maksas veselības aprūpes pakalpojumos – to cenas ir pieaugušas, bet esam spiesti izmantot maksas pakalpojumus, jo valsts apmaksātie pakalpojumi ir grūti pieejami garo rindu dēļ.

Tāpat slimnīcām ir neskaidrības par samaksām, jo līgumi ar Nacionālo veselības dienestu tiek grozīti un mainīti atkarībā no situācijas.

Slimnīcu biedrība informēja, ka pēc tās iniciatīvas sadarbībā ar Veselības ministriju ir izveidotas divas darba grupas, no kurām viena strādā, lai visu apkopotu un noteiktu katras slimnīcas faktiskos izdevumus noteiktā laika periodā, kas būtu par pamatu viena gadījuma vai viena pacienta izmaksu noteikšanā.

Noskaidrojot vidējās izmaksas valstī, tālāk šie dati varētu kalpot par pamatu pārskatīt slimnīcām piešķirto finansējumu, kā arī saprast, kas slimnīcas sagaida līdz gada beigām un ilgākā termiņā. Cerams, ka tas varētu notikt jau šogad.

Šīs pieminētās izmaksas ir visu aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, infrastruktūras pakalpojumi, speciālistu nodrošinājums un medikamenti, kā arī pacientu ēdināšanas izmaksas.

Apkopojot vidējās pacienta izmaksas slimnīcās, taps skaidrāks, vai arī nākotnē pacientiem kādi atsevišķi izdevumi būs papildus jāsedz kā līdzfinansējums, piemēram, tā pati ēdināšana, kur sadārdzinājums ir liels.

Vienlaikus jau ir zināms, ka Latvijā ir viens no lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem.

Jāpiebilst, ka pašvaldībām ēdināšanas jautājums ir aktuāls arī citās jomās, kā sociālajā aprūpē un izglītībā.

Saprotam, ja ar esošo finansējumu, bet pieaugošām izmaksām jānodrošina maltītes atbilstoši uztura plānam un normām, tas iestādei ir papildu izaicinājums. Taču līdz šim nereti tiek norādīts arī uz ēdiena porciju lietderīgu izlietošanu (ēdiens paliek pāri, netiek apēsts un rezultātā izmests – aut.).

Taču jau ir izskanējis, ja finansējums no valsts nebūs pietiekams, slimnīcām būs jāpārskata pacientu apjoms, ko tās var apkalpot, un pakalpojumi, ko tās var nodrošināt.

Sarunās ar ministri Latvijas Pašvaldību savienība uzsvēra, ka finansējumam jābūt adekvātam, lai slimnīcas spētu nodrošināt gan esošos pakalpojumus, gan investēt attīstībā un ieviest jaunus pakalpojumus.

Ilze Rudzīte, LPS padomniece veselības un sociālajos jautājumos