Tā ir tāda īpaša prasme iemācīt mazam bērnam, ka pie ūdens nedrīkst iet, ka tas ir bīstams, bet tajā pašā laikā nenobiedēt, lai neaizdzītu vēlmi peldēt, ņurkot un visādi citādi izbaudīt dīķa, ezera vai jūras sniegto atpūtu. Tāpēc neskaitāmas reizes dienā savam teju četrus gadus vecajam dēlam atkārtoju – pie ūdens viens pats nedrīkst iet, pie ūdens viens pats nedrīkst iet!

Pagājušajā vasarā savām mājām tuvējā peldvietā novēroju, ka kaimiņsētas vecāki savu piecus gadus veco dēlu laiž peldēties vien kopā ar viņa divreiz vecāko māsu un citiem viņas draugiem. Un ne man vienai likās, ka tā ir īsta vieglprātība. Labi, puikam peldveste mugurā, māsa arī salīdzinoši atbildīga, taču viņa tieši tāpat ir un paliek bērns. Kopā ar draugiem var aizmirsties visu laiku vaktēt brāli.

Mana mamma, kas uzaugusi pie Ventas, arī atceras, ka kopā ar brāli un radubērniem jau no agras bērnības gājusi pie ūdens. Sešu gadu vecumā jau mācējusi peldēt. Un visi smējušies par divām māsīcām, kam vienmēr nākusi līdzi mamma vai ome. Arī savus bērnus mamma pie ūdens uzmanīja līdz pat vēliem pusaudža gadiem. Jo viņas brālēns, būdams vēl pavisam mazs, Ventā noslīka.

Ūdens vasarā paņem ļoti daudz dzīvību. Reizēm pavisam muļķīgā veidā. No pagājušās vasaras visvairāk prātā palicis stāsts par džeku kādā lauku pagastā, kurš noslīka, cenšoties atsvabināt zālēs vai krūmos ieķērušos makšķeri. Un tas jau bija liels puisis.

Un ir vēl viena lieta, par ko vajag padomāt. Ne jau tikai apdomīga rīcība pie ūdens var paglābt no lielas nelaimes. Jādomā arī par to, kad to var sākt darīt. Vakar pastaigas laikā pa Grobiņas promenādi mans dēls pamanīja, ka lielie puiši zem tilta pār Ālandes upi jau lec ūdenī tā, ka šļakatas šķīst uz visām pusēm. Un arī grib līst ūdenī. Tad nu atliek skaidrot, ka patiesībā jau ūdens nemaz nav tik ļoti sasilis, lai švimmēšana pēc pāris dienām neatnestu nepatīkamas sekas. Labākajā gadījumā – iesnas, klepu –, sliktākajā vēl klāt kārtīgu temperatūru, un nemaz jau nerunājot par to, no kā mani savulaik bērnībā mamma baidīja – sāpošu muguru un apaukstētas visvisādas vietas vecumdienās. “Bet kāpēc lielie puiši var?” neatlaižas tomēr dēls. Un ej nu tagad izstāsti, kāpēc viņi to var un dara. Tāpēc, ka nedomā ar galvu un neklausa vecākus.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste