Laikam jau medicīnas personāla laipnība, par ko priecājos pagājušajā mēnesī, tiešām bija tikai tāds Ziemassvētku brīnums.

Stāsts šoreiz tāds. Ienesu poliklīnikas injekciju kabinetā savu gandrīz astoņus mēnešus veco bērnu. Medmāsa lūdz viņu sagatavot vakcinācijai. Bērns jau labu laiku izģērbts, bet šī tikai šu-šu-šu ar kādu kolēģi, kas ienākusi apsveicināties. Esmu spiesta noklausīties, kur kāds aizceļojis, ko redzējis, kā juties. Tad daži teikumi tiek pārmīti čukstus, un pēcāk jau atkal balsī stāstīts par to, ka cita kolēģe traumējusi roku.

Un tā šis scenārijs atkārtojas trīs reizes. Tas nekas, ka aiz durvīm rindā gaida cilvēki desmit un sieviete ar piecus mēnešus vecu raudošu bērnu.

Galu galā medicīnas māsa atcerējās arī par saviem tiešajiem pienākumiem. Bet es, ejot ārā, it kā bērnam, bet vairāk, protams, medmāsai un rindā gaidošajiem pacientiem nošņācos: “Tantes laikam atnākušas runāt, nevis strādāt.”

Šādos brīžos manī tiešām rodas dusmas, atceroties, ka šīs pašas sievietes piketē pie Saeimas, lūdzot sev lielākas algas. Ja tāda ir attieksme pret darbu, vai tiešām viņas ir pelnījušas vairāk? No otras puses, varbūt tieši zemā atalgojuma dēļ šāda attieksme. Tā teikt, kāpēc censties, ja man tāpat nemaksā tik, cik es būtu pelnījusi.

Vēl ir trešā puse. Varbūt vaina ir jāmeklē sevī. Ka saskatu tikai slikto. Ka uzvelkos un nemāku pagaidīt. Varbūt neesmu iemācījusies smalko pacietības mākslu. Varbūt tas ir mātes instinkts, kas rūpēs par savu bērnu liek sacelt skausta spalvu gaisā un atņirgtiem zobiem uzrūkt potenciālajam ienaidniekam. Varbūt profesionālais idiotisms prasīt to, kas pienākas, jo ES ZINU, ka man pienākas.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste