Zinu, ka pirms kāda laika, tas vēl bija Liepājas rajona laikā, bija programma, ko valsts deva pašvaldībām attiecībā uz tiltiem un to remontu. Tā ka kaut kas darīts ir. Mūspusē tie bija kādi desmit tilti, ko sakārtoja.

Šobrīd, manuprāt, situācija ir tāda, ka visiem tiltiem nav pat veikta spēkā esošā ekspertīze, jo tas prasa diezgan lielu naudu. Šeit konkrēti varu minēt tiltus pār dzelzceļu bijušā Durbes novada teritorijā. Kādā brīdī bija uzlikta ierobežojoša zīme, kas liedza braukt autobusiem, tad to noņēma, jo izrādījās, ka kravnesība tomēr atbilst. Tāds nenoteikts stāvoklis, jo nav precīzas ekspertīzes.

Kvalitatīva ekspertīze maksā lielu naudu. Pašvaldībai līdzekļi ir nopietni jāizvērtē. Daži no tiltiem, kas tapuši 70. un 80. gados, visticamāk, būvēti lauksaimniecības vajadzībām. Apvienojot, meliorējot lielos laukus, radās nepieciešamība arī pēc tiltiem. Šobrīd tie vai nu nodrošina nokļūšanu uz lauka, vai tur ir dažas mājas.

Protams, pašvaldībai ir grūti pamatot nepieciešamību maksāt entos tūkstošus par būvekspertīzi, ja tas pagastā neskar lielu skaitu iedzīvotāju. Kādreiz teica, ka valstī ceļu tīkls ir par lielu, neatbilstošs apdzīvotības brīvumam utt. Pieļauju, ka tā šur tur varētu būt arī ar tiltiem, kur apsaimniekošana ir nepaceļama.

Kā jau minēju, vienā periodā pašvaldības kaut ko bišķi darīja, tomēr gadu gaitā nepadarītie darbi ir uzkrājušies. Bet tas ir arī naudas trūkuma dēļ.

Pašvaldībai ir jāsabalansē daudzas lietas. Skolā tek jumts. Tad ir jāizvērtē, kas ir svarīgāk. Parasti nosliecas darīt to, kas visvairāk skar iedzīvotājus, kur ietekme ir lielāka. Bet skaidrs, ka neviens arī negrib piedzīvot to, ka viņa neizdarības dēļ kāds tilts sabrūk. Nedod Dievs, vēl ar sliktām sekām. Tas ir otrā svaru kausā. To mēs redzam arī mājsaimniecībā: mums varbūt ir kāda lieta, ko vajadzētu nomainīt, kāda caurule, jo māja būvēta 80. gados, bet, ja tā padomā, ūdensvads vēl kādu dienu izturēs, tāpēc tā vietā izlemjam, ka bērnu laukumu tomēr vajag vairāk.

Manuprāt, tik katastrofāls stāvoklis nav ar tādiem bieži izmantojamiem tiltiem, kur ir intensīva satiksme. Manā uztverē švakāka situācija ir ar tiem tiltiem, ko izmanto, lai nokļūtu uz lauksaimniecības zemes, vai tie vajadzīgi tikai dažām viensētām. Parasti ir arī alternatīva, mērot gan nākas liekus 10–15 kilometrus, bet nokļūt var. Tādu vietu, kur nav alternatīvas, ir ļoti maz.

Tādas informācijas, ka tilti rīt, parīt varētu sabrukt, man nav. Šobrīd darbu ir sācis Dienvidkurzemes novads. Ceru, ka tajā visu saliks vienotā sistēmā.

Katrā novadā situācija ir atšķirīga, vairāk vai mazāk ar savām niansītēm. Protams, pašvaldība savus ceļus apseko, arī tiltus, bet jautājums ir, cik tas apsekotājs ir profesionāls šajā lietā. Ceru, ka pēc vienotiem principiem tiks veikta šo objektu apsekošana un izvērtēšana, perspektīvā pasūtītas nopietnākas ekpertīzes. Tās šiem objektiem ir vajadzīgas. Līdz ar novada izveidi būs iespējams sakoncentrēt arī līdzekļus.

Ja kādreiz mazajam novadiņam to vienu tiltu neizdevās savest kārtībā un šobrīd tas ir sliktākais Dienvidkurzemē, tad tagad šim objektam jau var pieķerties.

Tilti mūspusē ir ļoti dažādi, tāpat kā pašvaldības ceļi. Pašvaldības ceļš skaitās arī tāds, kur ir tikai iebrauktas pēdas. Pieļauju, ka kāds tilts varbūt arī sastāv no dažiem pāri pārmestiem baļķiem, bet papīros uzskaitīts kā tilts.

Indulis Ozoliņš, sabiedriskā transporta maršrutu tīkla plānotājs