Tas, kā tiek risināti jautājumi no LIZDA puses, man nav pieņemams. Lai kāds ministrs arī būtu, arodbiedrības līderi vienmēr nāk ar protestu, prasībām. Man nepatīk veids, kā viņi to dara, līdz ar to neatbalstu formas, kādas viņi izmanto, tai skaitā streiku.

Protams, par lietām ir jārunā, bet arī daudz kas joprojām ir skolu pusē, daudzas lietas vēl joprojām pašvaldību pusē, kas būtu kā mājasdarbi pildāmi šajā kontekstā. Savā skolā nejūtu tādu krīzi, kas būtu risināma ar streika palīdzību.

Manuprāt, dialogs vēl joprojām ir iespējams, un tādā veidā tas arī būtu jāturpina, nevis ar draudiem par nemitīgu streiku. To visu skatot,

jādomā, kādas politiskās ambīcijas aiz tā slēpjas.

Ar pedagogiem par viņu noskaņojumu šobrīd neesmu diskutējusi. Vēl jo vairāk – mums, mazākumtautību skolā, šobrīd ir pavisam cita aktualitāte – pāreja uz latviešu valodu. Par to skolotāji ir vairāk nobijušies.

Ziniet, kas pedagogus patiešām uztrauc? Ka visu laiku ir tāda kā muļļāšanās un nenoteiktība. Nezini, kas būs ar slodzēm, skolotāju nav, samazinās kontaktstundu skaitu, kur ņemsim skolotājus…

Visu laiku ir tāda ”vārīšanās”, ņemšanās, un mēs no tā visa jau esam noguruši – kas atkal būs jauns, kā tagad darīsim.

Patlaban ir tik daudz atvērtu jautājumu attiecībā uz izglītības sistēmu, ka vienu jau vairs nevar izcelt. Ir visa kā un daudz. Jāsāk ķerties pie vienas lietas un jārisina.

Nevaru raksturot, kā patlaban mani pedagogi jūtas, vai viņi jūtas pievilti, par to neesam runājuši.

Ko mēs vadības līmenī esam runājuši un ko mani vietnieki ir uzsvēruši, ir tas, ka skolotājiem algas tiek celtas katru gadu, bet nez kāpēc skolu direktoriem atbilstoši MK noteikumiem ne – direktora alga ir atkarīga no bērnu skaita skolā, un attiecīgi vietnieka alga ir 80 procenti no šīs direktora algas, ko arī paredz MK noteikumi.

Un šīs šķēres starp direktora algu un skolotāju algu jau vienā otrā skolā var būt pārāk šaura, un tad ir jautājums par to samērīgumu un atbildību. Līdz ar to, ja tiek kāpināts vienā pusē, tad būtu loģiski kāpināt arī otrā pusē, tas kaut kā jāizlīdzina.

Tikpat aktuāls noteikti ir jautājums par akadēmiskā personāla atalgojumu augstākajā izglītībā.

Bet tiešām ir daudz citu jautājumu, kā, piemēram, sociālā iekļaušana, skolotāju bezpalīdzība, bērnu visatļautība, vecāku bezatbildība, ko vajadzētu risināt.

Mēs ar algām jau varam ņemties, bet, ja nenoņemsim šo fonu, tur neviena alga nepalīdzēs.

Šķiet, arodbiedrība ne tajā virzienā visu dara. Ir jauna ministre, sagaidām, ko turpinām, ko mainām, ko atstājam. Saprast vispār to fonu, uz ko mēs ejam, – vai mums ir jauna izglītības politika vai turpinām veco, ir jau kaut kādas iestrādes…

Man šķiet, ka iesāktais dialogs bija jāturpina, bet nu atkal tiek pausts tas pats – streika draudi. Sajūta ir tāda, ka kāds mēģina celt savu politisko prestižu.

Inga Zeide, Liepājas Liedaga vidusskolas direktore