Aizvien biežāk
publiskajā telpā izskan aicinājums gan uzņēmējiem, gan
patērētājiem izvēlēties Latvijas preci un, protams, arī mēs
tam pievēršam uzmanību. Mēs to nevaram ignorēt arī tāpēc, ka
visu laiku kafejnīcā nāk un iet cilvēki, kas izsaka savu
viedokli. Šī cilvēku rotācija mūsu kafejnīcā ir pietiekoši
ievērojama, lai mēs tiešām ņemtu vērā šos cilvēku viedokļus
par sabiedrības šūmēšanos saistībā ar vietējo produkciju.

Pirmkārt, vēlos teikt
to, ka ļoti augsti vērtēju vietējos ražotājus, kas rada jaunu
ideju, pārliecinošu izpildījumu un spēj nodrošināt produkta
attīstību. Novērtējot gan kvalitāti, gan lokālo izcelsmi, mēs
kafejnīcā cenšamies piedāvāt vietējā ražojuma produktus,
piemēram, dažādu mazo alus darītavu produkciju, izejvielas
pašceptajām kūkām un ēdieniem.

Mums, kā mazai
kafejnīcai, jau sākotnēji likās ļoti nekorekti tas, ka
likumdošanā nav pienācīgi sakārtotas attiecības, piemēram, ar
mājražotājiem. Mēs, kā kafejnīca, gribēdami nevaram ņemt no
mājražotājiem kūkas, tējas, dzērienus un citas lietas, ko
mājražotāji gatavo. Normatīvie akti nosaka, ka mājražotājs
savu preci var pārdot tikai gala patērētājam, bet mēs esam jau
tirgotāji starp ražotāju un pircēju.

Šīs savdabīgās
attiecības mums jau no paša sākuma likās dīvainas, kaut arī
mums tās ir jāievēro. Ir pietiekami lieli uzņēmumi, kas
reģistrējušies kā mājražotāji un, kuri ražo ļoti labu
produkciju, ko mēs labprāt ņemtu. Bet mēs to nedrīkstam darīt,
jo tāds ir likums.

Tas ir viens aspekts,
runājot par vietējo produkciju, līdz ar to mums produkcija jāņem
no oficiāliem piegādātājiem. Un tad jau rodas jautājums – vai
tas ir vietējais, vai nav?

Vēl viens būtisks
aspekts mums kā mazai kafejnīcai pilsētas centrā, ir cenas
faktors. Ļoti bieži ir situācija, kad mēs izvēlamies neņemt
vietējo tieši cenas dēļ, jo mums ir jārūpējas par to, lai būtu
darba vietas, darba algas un šī vieta vispār eksistētu. Iepirkuma
cena veido pārdošanas cenu un, protams, tas viss mums jāņem vērā.
Turklāt runa jau nav tikai par to, par cik mēs iepērkam pupiņas
un, par cik pārdodam kafiju. Jāņem arī vērā ūdens, elektrība,
komunālie maksājumi, nodokļi – visas šīs izmaksas veido cenu.

Šai situācijai ir divas
puses – protams, mēs labprāt izvēlamies vietējo produkciju un
ir produkti no kuriem mēs neatteiksimies, tajā pašā laikā ir
produkti, kurus mēs ļoti gribētu, bet tie ir mājražotāju ražoti
un tos mēs nedrīkstam ņemt. Esam arī Pārtikas un veterinārajam
dienestam jautājuši, kas ir tas iemesls, kāpēc mēs nedrīkstam
ņemt mājražotāju produkciju, pārliecinošas atbildes nav.

Runājot par pārtikas
produktu kvalitāti, ir atsevišķas preču grupas, kur mēs izjūtam
kvalitātes atšķirības – savā dārzā audzētas ogas, vai
tomāts ir pilnīgi citas kvalitātes kā, piemēram, Spānijā
audzēts tomāts. Domāju, arī gala patērētājs izjūt šo
atšķirību.

Jāņem vērā, ka
produkti tiek audzēti ar nodomu tos īstenot tirgū un tirgus
audzētājiem un ražotājiem diemžēl ir tikpat nežēlīgs, cik
mums ir kafejnīcu bizness. Mēs visi esam vienā laivā un varam
viens otru glābt. Tas mums arī ir jādara, bet jāņem vērā, ka
bizness ir bizness – vieni izdzīvo, vieni noslīkst un noslīkušo
vietā rodas atkal jauni. Manuprāt, tas ir jāskatās kā nebeidzams
process – šobrīd ir šāda situācija, pēc brīža tā atkal būs
savādāka.