Iekštelpās mums šī problēma lielā mērā ir atrisināta – ēkai ir ļoti biezas sienas, tāpēc mobilā sakaru zona tur ir vāja.

Cilvēki saka: “Ai, telefonam nav zonas!” Ļoti labi!

Esat atnākuši uz kultūras un izklaides vietu, tāpēc telefons var droši palikt kabatā vai somā.

Protams, ir 21. gadsimts – dzīve bez interneta vairs nav iedomājama, tāpēc esmu uzstādījusi zonas pastiprinātāju Wi-Fi pieslēgumam. Viesi var pieslēgties bezvadu tīklam, ja nepieciešams.

Taču jāsaka – es neesmu novērojusi, ka cilvēki iekšā vai ārā pasākumu laikā traucējoši lietotu telefonus. Ārpusē biežāk notiek skaļi pasākumi, kur šādas lietas netraucē ne pašiem, ne citiem.

Ir, protams, tādi, kas filmē vai publicē notiekošo sociālajos tīklos, un tas mums patiesībā ir ieguvums. Tā ir sava veida bezmaksas reklāma. Es noteikti to neaizliegšu.

Reiz gan bija gadījums, kad cilvēks ar selfija kociņu centās filmēt visu koncertu. Tur gan nācās aizrādīt. Šādās situācijās jāsaņem arī mākslinieka atļauja, jo ir pasākumi, kuros filmēšana vispār nav atļauta.

Īsas video epizodes – “storiji”, “rīli” – ir cita lieta. Tas ir jauki. Tomēr es piekrītu, ka būtu vēlams neiekļaut kadrā citus cilvēkus bez viņu piekrišanas.

Tāpēc mēs pie visiem saviem pasākumiem norādām, ka tie var tikt filmēti un fotografēti, un iegūtie materiāli izmantoti publicitātes vajadzībām. Tas ir svarīgi gan informēšanas, gan juridiskā ziņā.

Mūsdienās cilvēki vislabāk uztver informāciju vizuāli – no foto un video viņi visvairāk smeļas informāciju, tekstus lasa mazāk. Tāpēc arī paši fotografējam un filmējam koncertos, par ko arī brīdinām.

Protams, uzņemot foto vai video, ne vienmēr iespējams izvairīties no citu apmeklētāju parādīšanās kadrā.

Ja kāds kadrā redzams, piemēram, pamatīgi iereibis – šādus materiālus mēs nepublicējam. Tad tas jau ir kompromitējoši. Taču, ja cilvēki izskatās labi, smaidīgi un apmierināti – kāpēc gan to nerādīt?

Man šķiet, ka Latvijā datu aizsardzība bieži vien tiek pārspīlēta.

Es nezinu, vai ārzemēs ir tikpat stingri. Bet festivālos un meistarklasēs jau pieteikuma anketā iekļaujam punktu par piekrišanu filmēšanai un fotografēšanai. Ja cilvēks nepiekrīt, tad diemžēl viņš piedalīties nevarēs.

Mums ir jānodrošina atskaites finansētājiem, jāapliecina aktivitātes. Kā to nodrošināsim, ja viņš neļaus fotografēt un filmēt? Un, ja būs atzīmēts, ka nevar fotografēt, filmēt, kā mēs viņu atradīsim, kurš ir viņš un kura seja jāizpludina?

Tā ka organizatoriem ir ļoti jāpārdomā, lai mēs paši sevi pasargātu.

Es tomēr esmu novērojusi, ka apmeklētāji paši labprāt skatās pasākumu fotogalerijas – viņi meklē sevi, savas emocijas.

Parastam cilvēkam nav daudz iespēju parādīties publicitātes materiālos, un, ja tas notiek, viņš jūtas priecīgs.

Vai skatītāji “grēko”? Protams, gadās. Aizmirst izslēgt telefona skaņu. Tas notiek īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri ne vienmēr zina, kā to izdarīt.

Bet ko gan viņiem pārmest? Tā vietā var reaģēt ar sapratni vai pat humoru, nevis nievājoši.

Manuprāt, lielākā daļa apmeklētāju zina, kā uzvesties kultūras pasākumos. Protams, var gadīties dažādi, bet lielākoties tas paliek gaumes robežās.

Mūsu rīkotajos pasākumos klasiskās mūzikas nav daudz, kur tiešām nepieciešams klusums un koncentrēšanās. Mēs organizējam brīvākus notikumus, kur pārmērīga stingrība būtu nevajadzīga.

Es uzskatu, ka svarīgi ir nevis aizliegt, bet iedrošināt, izskaidrot. Apelēt draudzīgi – kā tu justos, ja visu koncertu būtu jāklausās zvanu signālos?

Ja aizliegsi ar bargu seju, cilvēks aiz spīta darīs pretēji. Ja uzrunāsi ar sapratni – būs daudz lielāka atsaucība.

Irita Kalēja, kultūrvietas “Pegaza pagalms” īpašniece

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.