Nopietnu ažiotāžu izraisījusi uzsāktā kampaņa pret kažokzvēru audzētavām, ko īsteno dzīvnieku tiesību aizstāvji. Savos izteikumos un komentāros dažs labs aiziet līdz galējībām, piemēram, norādot, ka kažokzvēru audzēšana aizliedzama pilnībā, bet šī biznesa pārstāvji paši ievietojami būros.

Sāksim varbūt ar to, ka mums katram, protams, var būt savs personīgais viedoklis, kuru arī varam paust. Taču, manuprāt, vajadzētu atcerēties veco labo patiesību, ka nebūs piedāvājuma, ja nebūs pieprasījuma. Proti, ja pēc dabīgajām kažokādām nebūs pieprasījums, kažokzvēri netiks turēti. Zinu, zinu: tūdaļ saņemšu citādi domājošo nopēlumu, taču atļaušos teikt, ka tad jau cilvēcei simtprocentīgi jākļūst par veģetāriešiem un pilnībā jāizskauž no veikalu plauktiem un ļaužu ēdienkartes jebkādi gaļas produkti.

Attiecībā uz šokējošajiem videomateriāliem, kuri tika izplatīti globālajā tīmeklī un it kā atmasko šausminošos apstākļus kažokzvēru audzētavās, kādos tiek turēti dzīvnieki, manī vispirms radās jautājums: kāpēc šie materiāli tikai nupat, pavasarī, publiskoti internetā, ja šie materiāli, kuros redzamas savainotas un slimas ūdeles un lapsas sprostos, antisanitāri un citādi skarbi apstākļi audzētavās, uzfilmēti jau aizvadītajā rudenī? Kāpēc video autors vai autori nekavējoties nav vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs? Atvainojiet, bet vilcināšanās pusgada garumā vieš aizdomas par kādiem slēptiem mērķiem, lai ar sižetu palīdzību kāds gūtu sev labumu. Ne bez pamata, acīm redzot, ir akciju sabiedrības “Grobiņa” valdes priekšsēdētāja Gundara Jaunsleiņa pieļāvums, ka, iespējams, videosižetu publiskošana varētu būt skaidrojama ar konkurenci.

Bažas par šo pašu tēmu vairo arī apstāklis, ka videomateriālu tā autori kažokzvēru audzētavās ieguvuši slepus. Pirmkārt, izskatās, ka filmējis kāds, kurš zina, kad un kā iekļūt fermā, lai uzņemtu video. Un vai tikai te neož pēc, atvainojiet, atspēlēšanās?

Runājot par iekļūšanu zvēraudzētavā, filmētājs nopietni pārkāpis iekšējās kārtības noteikumus, ko fermu īpašnieki strikti raugās, lai nepiederošas personas neiekļūtu fermas teritorijā. Un nevis tāpēc, lai nenotiktu rūpnieciskā spiegošana, bet gan drošības apsvērumu dēļ – svešinieks fermā var ienest infekciju, tādējādi apdraudot dzīvniekus un radot nopietnus zaudējumus. Piemēram, Dānijā ūdeļu audzētavas ne tikai regulāri tiek apstrādātas ar speciāliem līdzekļiem, lai nesavairotos parazīti, piemēram, blusas, bet būves, kurās atrodas ūdeļu krātiņi tiek norobežotas ar tīkliem, lai tajās nevarētu iekļūt putni, kas var pārnēsāt infekcijas.

Savukārt, runājot par sakostajiem un slimajiem dzīvniekiem, kādi atspoguļoti videosižetos, atļaušos minēt, vai tikai šie kadri nav uzņemti izolatorā, kur tiek ievietoti slimie dzīvnieki. Atkal salīdzināšu ar ūdeļu fermām Dānijā. Lai piedod dzīvnieku aizstāvju jūtīgās ausis un dvēseles, bet nav nekas ārkārtējs, ja fermā, kur ir desmitiem un simtiem tūkstoši kažokzvēru, kāds dzīvnieks saslimst, savainojas vai iet bojā. Dānijā fermās katrai ūdelei ir savs būris, divstāvīgs un pietiekami plašs, turklāt tajā ir vairāki nodalījumi – zvēra guļvietai, ēdamvietai, tualetei un rotaļu vietai. Kažokzvēri ir plēsēji, tas nu jāatceras! Un tādēļ nav pieļaujams, ka vienā būrī atrastos vairāki pieauguši dzīvnieki. Jo tie cits citu ne tikai var, bet noteikti arī pamanīsies savainot ar saviem asajiem zobiem.

Un visbeidzot. Kažokzvēru audzēšana Latvijā, Dānijā, Polijā un citviet pasaulē ir bizness. Tāds pats, kā liellopu un cūku audzēšana vai labības un kartupeļu audzēšana. Un visiem, kas pēc sižeta noskatīšanās tagad domā, ka šausminošos apstākļos visās zvēraudzētavās tiek turētas ūdeles un lapsas, atļaušos paskaidrot, ka neviens uzņēmējs nav ieinteresēts dzīvniekus turēt apstākļos, kas bojā biznesu. Ja zvēraudzētavās patiešām apstākļi būtu tik šausmīgi, tad zvēri cits citu savainotu un viņu kažoki būtu mazvērtīgi.

Piekritīsit taču, ka neviens saprātīgs biznesmenis nerīkosies tā, lai mazinātu sev ienākumus, jo bojāta kažokāda neienesīs maksimālo pienesumu. Tāpēc par zvēriem rūpējas, jo tā ir uzņēmēju peļņa.

Ita Cērmane,
žurnāliste