No 8.līdz 17.janvārim notika publiskā apspriešana par būvniecības ieceri skvēra labiekārtošanai Republikas un Kr.Valdemāra ielas krustojumā un par koku izciršanu skvērā, lai šo ieceri īstenotu.

Publiskajā apspriešanā piedalījušies 57  interesenti, kas, manuprāt ir ļoti maz, ņemot vērā, cik lielu ažiotāžu koku izciršanas iecere raisīja sociālajos tīklos.

Skumji, ka pēc lielās aktivitātes sociālajos tīklos tik maz liepājnieku savu viedokli pret koku izciršanu pauda oficiāli…

Sabiedriskās apspriešanas laikā izstaigāju skvēru. Saskaitīju tieši duci koku – tieši tik, cik paredzēts likvidēt. Labi, ir tur vairāki līki un, visticamāk, nevērtīgi un izcērtami koki. Taču, manuprāt, kuplās liepas, kas atrodas gar brauktuves malu, būtu grēks likvidēt!

Mans viedoklis sakrīt ar to liepājnieku viedokli, kuri uzskata, ka koki retināmi daļēji. Izņemam slimos un kroplos, bet atstājam ielas malā augošās liepas, kas skvēru padara patiešām par skvēru – dod paēnu, kur piesēst sirmgalvjiem, kuri ir ceļā uz poliklīniku un kuriem vajag atvilkt elpu.

Nē, nebūt neesmu pret jaunu koku stādīšanu un veco un slimo izciršanu mūsu pilsētā! Tikai, manuprāt, ir lietderīgi atcerēties, cik ilgs laiks nepieciešams, lai jaunie izaugtu. Vai nebija iespējams vecos kokus kombinēt ar jaunajiem, tādējādi izveidojot omulīgu skvēriņu, kurā gribas piesēst un uzkavēties, nevis tuksnesi? Par dīvaino metāla veidojumu nemaz nerunājot…

Diemžēl šis nav pirmais gadījums mūsu pilsētā, kad krīt koki, kurus, iespējams, varēja atstāt. Un liepājnieku viedoklis reizēm nav plika graša vērts… 

Tiesa, bija pirms gadiem arī gadījums, kad iedzīvotāju iniciatīva no nociršanas paglāba kokus ap laukumu, kur savulaik atradās Ļeņina piemineklis. Kad tikko sākās pirmās runas par laukuma rekonstrukcijas iecerēm, bija jau sagatavots koku izciršanas plāns. Toreiz izciršana nenotika, jo vairākas apņēmīgas kundzes stājās koku sardzē… Domāju, labi vien bija, jo laukums, kaut precinieki ar iecerēm nākuši cits aiz cita, joprojām pārvērtības nav piedzīvojis. Iedomājieties, kāds tas izskatītos, ja ap laukumu būtu kailcirte…

Ļoti gribētos, lai atbildīgie pieturas pie pārbaudītām vērtībām – septiņas reizes mēra un tikai tad vienu griež jeb šoreiz – cērt. Proti, lielos kokus retina pamazām un pamazām tos aizstāj ar jauniem stādījumiem.

Trakoti cirst gribētājiem varbūt vajadzētu pamest acis ārpus pilsētas vēsturiskā centra, uz mikrorajoniem, kur vēl daudz vecu papeļu ar iztrupējušām serdēm. Tās, lūk, stiprākos vējos gan ir bīstamas, kā rāda pieredze…