Vai varam uzvarēt šajā cīņā – grūti teikt, bet ierobežot smēķēšanu, domāju, var. Un reidi ar suņiem ir viens no veidiem, kā to izdarīt.

Gan pati skola var sazināties ar policiju un vienoties par laiku, gan arī likumsargi pēc savas iniciatīvas var atnākt reidā.

Mēs arī esam sazinājušies par iespējamo pārbaudes laiku, bet nedrīkstu teikt neko vairāk, izvairoties no informācijas noplūdes, jo tas cits citam tiek noziņots ļoti ātri.

Tādēļ – ja vienā pilsētā ir būts, tad uz citām policija var nebraukt, jo neko neatradīs. Tas ir jau pierādījies.

Tā saucamie veipi – elektroniskās cigaretes – ir izplatīti, to mēs zinām, un arī mūsu skolā notiek cīņa ar to. Ir informācija arī par nopietnāku vielu lietošanu – zālīti, alkoholu –, bet pieķerts neviens nav.

Ne šajā mācību gadā, bet iepriekšējā reiz saucām ātro palīdzību. Skolēns bija alkohola reibumā.

Kā zināms, elektroniskās cigaretes, ar ko skolēni ikdienā aizrāvušies visvairāk, nevar saost, nekas īsti neliecina, ka bērns vai jaunietis tās lieto, līdz ar to, ja nepieķer situācijā, kad pats pūš ārā dūmus, tad kaut ko pasākt ir diezgan grūti.

Kāpēc viņi to dara?

Viens pīpē, un kā tad tu nē. Pusaudžu vecums ir tas laiks, kad svarīga piederība grupai, vienaudžiem un kaut kā ir jātur līdzi. Ja tas ir stilīgi draugu kompānijā, tad jau nu atpalikt nevar.

Lai runātu par to, kas viņus motivē smēķēt, kāpēc viņi to dara, viņi jāpiedabū atzīt, ka vispār lieto. Un tas nav viegli. Stāsta, ka esot pamēģinājuši un nepatika, bet zināms, ka joprojām smēķē. Bieži vien vārdi ar darbiem nesakrīt.

Mēģinājumi smēķēt sākas diezgan agri, bet izteiktāk no 8. vai pat 7., 6. klases, jo pusaudžu vecums iestājas diezgan ātri. Un nav tāda laika sprīža, kad vairs neveipotu. Vidusskolēni to dara jau diezgan izteikti. Brīžiem nāk klāt arī vēl kaut kas bez veipiem.

Izglītojoša saruna par šo lietu kaitīgo ietekmi darbojas tikai uz mazajiem. Arī tagad pie mums nāk viena studente un stāsta par to, viņa par atkarībām ir sagatavojusi ļoti labu materiālu. Uz mazajiem vēl tas var nostrādāt, īpaši tiem, kas tikko pamēģinājuši vai kādu reizi mēģinājuši, vai vispār nav mēģinājuši. Bet tiem, kas regulāri lieto, šāds stāstījums īpaši neko vairs nevar izmainīt, jo liekas, ka uz mani tas neattiecas. Ir jānotiek kam īpaši nopietnam, lai mainītu viedokli.

Vecāku iesaiste ir bijusi dažāda. Ir, kas zina par sava bērna aizraušanos ar kaitīgo nodarbi, bet īpaši nereaģē, ir, kas mēģina nedot kabatas naudu, lai nevarētu šīs lietas iegādāties, citi pārmeklē bērna mantas, bet viņš tik un tā pamanās ”padūmot”.

Un smēķē gan puiši, gan meitenes, dzimumam šajā situācijā absolūti nav nekādas nozīmes.

Pirms kovida pandēmijas mūsu skolā, tāpat kā citās izglītības iestādēs, bija policists. Tagad vairs nav. Tad šīs elektroniskās cigaretes vēl nebija tik ļoti izplatītas, bija vairāk parasto, bet tika sastādīti arī protokoli un situācija bija mazliet labāka nekā tagad, kad policista vispār vairs nav. Es domāju, ka noteikti vajadzētu būt, bet tas ir risināms pašvaldības līmenī.

Iveta Reinfelde, Liepājas Raiņa 6. vidusskolas sociālā pedagoģe