Mana
draudzība ar grāmatām aizsākās jau bērnībā, kad daudz laika
pavadīju pie vecvecākiem un bieži redzēju vecvectēvu lasām
grāmatas. Padomju laikā daudziem cilvēkiem bija grāmatas, taču
ne visi tās lasīja. Šķiet, tā bija tāda sava veida
kolekcionēšana. Tomēr mani vecvecāki tās lasīja, un tas
piesaistīja manu uzmanību. Kad paaugos, tad sāku novērtēt viņu
grāmatplaukta vērtību, jo tur bija patiešām kvalitatīva
lasāmviela.

Protams,
liels paldies tiem cilvēkiem, kuri man bērnībā dāvināja dažādas
piedzīvojumu grāmatas. Lai arī pagājuši divdesmit gadu,
atceros, ka viena no tām bija ”Ludo un zvaigžņu zirgs”. Toreiz
es iepazinu to sajūtu, ka Tev tik ļoti gribas zināt kā stāsts
turpināsies, tādēļ šķir lappusi pēc lappuses un aizmirsti, ka
sen jau bija laiks iet gulēt.

Mēdz
teikt, ka, lai iepazītu cilvēka literāro gaumi, pietiek vienreiz
ielūkoties viņa grāmatplauktā. Tad nu varu teikt, ka manu
grāmatplauktu lielāko daļu veido dažādas vēstures grāmatas,
vēsturisku personību biogrāfijas, ļoti daudz vēsturisko romānu.
Šobrīd cenšos paplašināt savu redzes loku, pamazām iepazīstu
fantāziju un pat fantastiku. Labprāt lasu arī tā saucamos
bestsellerus,
jo, kā gan var izprast sabiedrības viedokli par tādu vai citādu
grāmatu, ja tā nemaz nav lasīta?

Manā
lasāmsarakstā noteikti ir arī latviešu autori, jo mūsējie prot
radīt patiesi lieliskus vēsturiskos romānus. Māras Zālītes
”Pieci pirksti”, Māra Bērziņa ”Svina garša” noteikti ir
lasīšanas vērti. Patīkami pārsteidz arī jaunās autores –
L.Dreiže un I.Melgalve, kas pārstāv fantāzijas un fantastikas
žanru. Lasot I.Melgalves ”Mēness teātris”, regulāri
atskatījos uz grāmatas vāciņu, lai nezaudētu ticību, ka kaut
kas tik lielisks ir tapis tepat Latvijā.

Ņemot
vērā pieejamās tehnoloģijas, esmu dažādojusi savus lasīšanas
paradumus. Ikdienā lasu papīra grāmatas un elektroniskās
grāmatas, izmantojot e-lasītāju. Šādu variēšanu drīzāk
nosaka dzīves nepieciešamība, jo papīra grāmatas, lai cik tās
vizuāli baudāmas arī būtu, dzīves telpā aizņem ļoti daudz
vietas. Šobrīd esmu aptuveni 500 papīra grāmatu īpašniece,
tādēļ jāsāk rūpīgāk izvērtēt, kuras grāmatas ir pelnījušas
ilgstošu uzglabāšanu, bet kuras var veikli izlasīt e-lasītājā.

Nedomāju,
ka papīra grāmatas pārskatāmā nākotnē izzudīs, jo grāmata ir
vērtība pati par sevi. Lielākā daļa grāmatmīļu primāri
vienmēr izvēlas papīra lasāmvielu un tikai sekundāri
elektronisko iespēju, jo īstas grāmatas sajūtu nevar radīt pat
grāmatu e-lasītājs, nemaz nerunājot par planšetdatoru.

Atbildot
uz jautājumu, kāpēc ir svarīgi lasīt grāmatas, man gribas citēt
nopelniem bagāto latviešu zinātnieku Ivaru Kalviņu, kurš reiz
intervijā ir teicis: ”To, kas tev galvā, var atņemt tikai kopā
ar galvu, bet pārējo var atņemt jebkurā laikā.” Tas, kas ir
mūsu galvās, ir mūsu pievienotā vērtība. Šo informāciju un
zināšanas varam izmantot, kad vien mums tas ir nepieciešams,
savukārt vienīgais veids, kā tās zināšanas iegūt, ir lasot.
Nemaz jau nerunājot par vārdu krājumu un iztēli, kuru lasīšanas
procesā pilnveidojam. Piedevām man gribētos teikt, ka lasīšana
ir viena no īstenajām dzīves baudām, bet šeit man noteikti
daudzi nepiekritīs.

Manuprāt,
neeksistē tāds vispārināts jēdziens kā “laba lasāmviela”.
Mēs varam atrast katrs savu, bet noteikti tā nebūs visiem vienāda
izvēle. Šo tendenci ļoti labi var novērot, lasot blogeru
atsauksmes par tādu vai citādu grāmatu – kāds teiks, ka šī
grāmata ir lieliska, bet cits rakstīs, ka neko tik viduvēju sen
nav lasījis.

Par
manu grāmatu izvēles motivāciju ir samērā grūti atbildēt, jo
šī ir viena no tām lietām dzīvē, kur nevaru sevi prognozēt.
Pamatā pasekoju līdzi grāmatu jaunumiem dažādu izdevniecību
mājas lapās, palasu blogeru atsauksmes, dažreiz ieraugu atsauci uz
kādu grāmatu un man liekas, ka šo noteikti vajag izlasīt. Īsāk
sakot, nekaļu tālos nākotnes plānus, bet turu acis vaļā un
īstās grāmatas atrod ceļu pie manis.

Pirmā
lieta, ko mācu saviem bērniem, ir cieņa pret grāmatām. Mūsu
mājās uz grāmatām ar kājām neviens nekāpj, lapas ārā nerauj
un brokastu šķīvjus virsū neliek. Tā bērni iemācās, ka
grāmata ir vērtība. Tāpat, dodoties uz grāmatnīcu, savu meitu
mēdzu ņemt līdzi, un vienmēr sagādāju arī viņai kādu skaistu
lasāmvielu. Pasakas lasīšana pirms gulētiešanas arī mūsu mājās
ir aktuāla lieta, tomēr, ja ir kāds periods, kurā meita Alise ir
izvēlējusies sev citas pirmsmiega aktivitātes, tad to respektēju,
jo, manuprāt, grāmatas nevar piespiest iemīlēt, var tikai parādīt
ceļu uz grāmatu pasauli. Soli pa solim šķiet, ka tas izdodas, jo
meita labprāt laiku pavada pie mana grāmatplaukta, šķirstot un
pārskatot tur atrodamo lasāmvielu.