Liepāja ir bagāta. Ar to ir pateikts viss un reizē nekas. Jo pilsētas kultūras mantojums ir izcili daudzveidīgs: vēsturiskais centrs ar baznīcām un tirgiem, vecās rūpnīcas un spīķeri.

Jaunais teritorijas plānojums, atbilstoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nosacījumiem, uzrāda teritorijas, kurām piemīt kultūrvēsturiska vērtība un nosaka tās, kuru aizsardzība regulējama pašvaldības līmenī. Liepājas vēsturiskais centrs ir un paliek Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Pieaug Karostas popularitāte, bet mazāk pazīstamas joprojām ir citas militārās būves un cietokšņa forti. Pilsētā ir kūrorta tradīcijas, bet tās nav atsvaidzinātas.

Veco fabriku korpusi veido Liepājai raksturīgo industriālo ainavu. Lai to nezaudētu, ierosināts saglabāt ”sarkanos ielu koridorus”. Jā, simtgadīgās ēkas nav piemērotas mūsdienu ražošanas un loģistikas tehnoloģijām, jo mazs ir to augstums un nesošo konstrukciju solis. Tā kā pilnīga to saglabāšana nav iespējama, šeit pieļaujama t.s. fasādisma metode – būvēt jaunus, augstākus un lielākus korpusus rūpnīcu teritorijā, saglabājot vecās sienas gar ielām. Tādus ”koridorus” veido Korķu un linoleja rūpnīca, Eļļas fabrikas un Mašīnbūves rūpnīca Oskara Kalpaka un Sliežu ielās, kā arī noliktavas Kaiju un Aldara ielās.

Rūpnīcu teritorijās saglabājami skursteņi un ūdenstorņi ir kvartālu dominantes, kuras uzskatāmi atgādina par vietas nozīmību. Cukurfabrikas teritorijā tas jau ir vienīgais vēstures liecinieks. Tosmares kuģubūves rūpnīcas skursteni un eļļas fabrikas abus ūdenstorņus paredzēts saglabāt. Kuģubūves rūpnīcas t.s. zemūdeņu angārs un remonta baseini būtu iekļaujami valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Unikālā celtne, neraugoties uz bojājumiem, nav zaudējusi oriģinālo būves substanci. Kultūras pieminekļa statuss dotu iespējas piesaistīt ES fondu līdzekļus tās renovācijai.

Fortifikācijas būves ir organiski saistītas ar Cietokšņa kanālu. Paredzot šos objektus izmantot tūrismam, jādomā par piekļūšanu. Lai piesaistītu ES fondu līdzekļus, visai vēsturiskajai militārajai teritorijai nepieciešams vienots statuss. Ir sagatavots projekts iekļaut Ziemeļu un Dienvidu fortu, kā arī krasta aizsardzības baterijas, redānu, Vidusforta lunetes un pulverpagrabus valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Karostā kvartālu grupai starp Atmodas bulvāri, Katedrāles ielu, Cēsu rotas ielu, Studentu rotas ielu, Imantas ielu, Neatkarības rotas ielu, Pulkveža Brieža ielu, Virsaiša ielu, Imantas ielu un Turaidas ielu būtu piešķirams valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Šī Karostas daļa ir relatīvi labi saglabājusies, tās ainavu veido ne tikai ēkas, bet arī žogi kvalitatīvos materiālos. Degradētā Karostas apbūve gar Zemgales ielu, tostarp Karostas manēža, nebūtu iekļaujama valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, jo šīs teritorijas attīstība ir sekmīgi regulējama ar esošo Karostas detālplānojumu.

Pilsētai ir kūrorta vēsture un nākotne. Pirmo apliecina vecā kūrmāja, kurai gan jāatdod dzīvība, un joprojām dzīvais Kūrmājas prospekts. Attīstībai nākotnē ir pateicīga Jūrmalas parka teritorija, kurā kopš tā izveidošanas ir bijušas ar atpūtu saistītas būves. Plānojums nosaka, ka saglabājot vēsturiski vērtīgo slimnīcas apbūvi, šeit atļauts būvēt veselības aprūpes un kūrorta objektus, kā arī viesnīcas. To, ka Liepāja vēlas izmantot savas priekšrocības kūrorta attīstībai, pierāda jau iesāktie sanatoriju un kultūras iestāžu projekti.

Liepājā ir spēkā Latvijas likuma par kultūras pieminekļu aizsardzību prasības, pilsētas vispārējie apbūves noteikumi un īpašie apbūves noteikumi kultūrvēsturiskajās teritorijās, kas nosaka secīgas darbības un striktus noteikumus, lai nepieļautu investoru patvaļu. Augstais pilsētas plānojuma mērķis – izcelt nozīmīgāko un mazināt risku to zaudēt ir parādīts ”uz papīra”. Jāseko realizācijai dabā.

Jānis Lejnieks, Dr.arch.
žurnāla “Latvijas Architektūra”
galvenais redaktors