Tā
kā publiskajā telpā izplatīta ziņa par pieminekli grupas “Līvi”
fenomenam, tad atļaušos paust arī savu viedokli, jo vairāk tāpēc,
ka kā grupas dibinātāju (1972.gada nosaukums grupai gan tika
oficiāli apstiprināts tikai 1974.gadā) un tās vadītāju (līdz
1983.gadam) par šo procesu tiku uzrunāts vienreiz un arī tikai par
pašas idejas faktu.

Vēsture prasa tolerantu
pieeju! Man šķiet ir nepareizi, ka tiek salīdzinātas grupas
agrāko un grupas pastāvēšanas pēdējo laiku (kaut arī diezgan
gara) dziesmas ar to šī brīža popularitātes mērauklu, jo vairāk
tāpēc, ka laikā, kad grupa tapa, vairāki pieminekļa organizatori
nebija pat dzimuši, vai arī dzīvoja laicīgās dzīves pirmos
laimīgos gadus.

Tāpēc, ja runā par
grupas fenomenu, man nesaprotama šī pieeja – tā teikt, svarīgāka
ir kādas dziesmas šodienas popularitāte, nevis dziesmas kā tādas,
kas konkrētā laika sprīdī grupā un sabiedrībā veica kādu
nosacītu muzikālu, sociālu vai pat politisku funkciju – kā
savulaik, piemēram, dziesmas “Vairogi”, “Diadēma”,
“Kā caur tuksnesi”, “Sēj”, “Zīlīte”,
“Zušu dziesma”, “Šī zeme”, “Ziņģe par
bailēm”, “Dzimtā valoda” vai “Zābaku dziesma”.
Esmu pārliecināts, ka arī pašreiz daudziem nav zināma kaut vai
dziesmu “Diadēma” vai “Sēj” tā brīža jēga
vai nozīmība, nemaz nerunājot par Igo dziesmu “Šī zeme”.

Toreiz pa radio tā
saucamo pašdarbības ansambļu dziesmas praktiski neskanēja un
grupas savu popularitāti iekaroja ar koncertiem. Ja padomju laiki
nebūtu aizgājuši nebūtībā, tad analoģiski arī no A.Virgas
dziesmām mēs zinātu tikai dziesmu “Dzimtā valoda”, jo
tā būtu tā, kuru vislabāk cilvēki piesauktu un atcerētos. Tāpēc
noteikti organizatori nezin ne grupas pirmsākuma dziesmas, ne to
nozīmīgumu, ne kāpēc tās radās, jo vairāk tāpēc, ka daudzas
no tām (arī pirmās trīs manis pieminētās) bija aizliegts ne
tikai ieskaņot, bet pat spēlēt koncertos, ko grupā, neskatoties
uz aizliegumu, ne reti tomēr darījām.

Tieši
tad arī radās grupas nepakļāvības oreols. Diemžēl represijas
pret grupu darīja savu. Grupas dalībniekiem mainoties, mainījās
arī dziesmu repertuārs. Līdz ar to daudzas dziesmas piemirsās ne
tikai klausītājiem, bet, kā jau minēju, pieminekļa organizatori
tās, iespējams, nav pat dzirdējuši.

Pat,
ja neņem vērā manas subjektīvās šaubas par pieminekļa formu,
(šķiet ne visai pareiza ideja par “Spoku Koku”, jo
atceros gan to, kā dzejolis nonāca tieši Jāņa rokās, gan to, kā
un kāpēc šāda dziesma vēl manā laikā arī tapa), dziesmu
saraksts, manuprāt, prasa korekcijas un tas būtu jāskata no
muzikologa, grupas visas mūzikas pazinēja, ne balsojuma vai
apskatnieka viedokļa – kad un kas ko izdevis, kas ar ko
precējies.

Diemžēl
jāpiemin, ka tieši vēsturiski, vai nu konjuktūras vai citu
iemeslu dēļ, par grupu “Līvi” sarakstītas un ēterā
teiktas daudzas nepatiesības un muļķības. Jā! Starp citu – kā
šajā sarakstā kotējas “Līviskā ziņģe”?

Ja
ir būtisks arī mans atbalsts, gribētos cerēt, ka organizatori
pārskatīs pieminekļa dziesmu koncepciju un viedokļa skaidrībai
ņems vērā arī manas, kā tajā laikā grupā ne jau malā
stāvētāja, domas.

P.S.
Vai grupas “Pērkons” piemineklī visi sitīs nost gulbi?