Intervija ar Liepājas Radio teātra dibinātāju Karīnu Tatarinovu.

– Kā šoreiz iestudēšanai atlasīti prozas darbi?

– Tāpat kā iepriekš arī šajā reizē izraudzīti latviešu autori. Vienmēr ierakstu procesā iesaistām ne tikai Liepājas teātra aktierus, bet arī Liepājas skartos.

Pilsētas četrsimtgadē nolēmām, ka jābūt Liepājas jaunajiem autoriem.

Mums ir brīnišķīgi jaunie literāti – RTU Liepājas akadēmijas programmas “Rakstniecības studijas” maģistranti, starp kuriem ir arī aktieri.

Pārrunāju to ar Liepājas teātra literāro padomnieci Zandu Borgu, viņa teica, ka doma lieliska.

Sazinājāmies ar programmas direktori Zandu Gūtmani, lai atlasītu darbus, un šoreiz četru stāstu atlasi uzticēju abām Zandām.

– Kā Liepājas Radio teātris šajos piecos gados mainījies, kādu ceļu nogājis?

– Tagad iestudējumi skan Latvijas Radio, jo diemžēl vairs nav Liepājas “Rietumu radio”. Paldies tā vadītājam Dzintaram Hmieļevskim, ka pandēmijas laikā deva zaļo gaismu, jo tobrīd naudas šim projektam mums nebija.

Finansiālu atbalstu saņēmām no Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas, jo, arī veicot šos ierakstus bez atalgojuma, tas kaut ko maksāja – ir jāsamaksā autortiesības un izveides tiesības.

Liepājas Kultūras pārvalde mūs katru gadu atbalsta projektu konkursos, paldies viņiem! Meklējam papildu finansējumu un veidojam iestudējumus tālāk.

Vai mainījies – es īsti nezinu.

Gribētu, lai vairāk mainās, lai iesaistās citi Liepājas režisori,

jo līdz šim bez manis iestudējis tikai Dmitrijs Petrenko.

Izmantojam dažādus veidus, kā audioizrādes skan, kā mainās audioscenogrāfija. Jau otro reizi ir piesaistīti arī RTU Liepājas akadēmijas programmas “Jauno mediju māksla un dizains” mākslinieki.

– Vai aktieri uzskata radio teātri par prestižu un ar prieku iesaistās?

– Atbilde būs pārsteidzoša – nē, domāju, ka par prestižu neuzskata, lai gan iesaistās labprāt.

Jaunie aktieri pārsvarā domā, ka radio teātris ir kaut kas senils. Tikai tad, kad pamēģina, tad saprot, ka tas ir sarežģīti un prasa sagatavošanos, kādam rodas lielāka interese, kāds saprot, ka tas nav viņam domāts.

Rīgas aktieriem ieraksti ir profesijas ikdiena, varbūt tāpēc man ir sajūta, ka viņi ir atsaucīgāki un uztver to nopietni. Mums Liepājā šis ir tāds “darbs plus”.

Bet man ļoti patīk, kā iesaistās jaunais aktierkurss, viņi ir vairāk atvērti jaunajam.

Patiesībā arī pats klausītājs piedalās radošajā procesā,

jo mēs, kā es to saucu – audioscenogrāfijā, piedāvājam atmosfēru, skaņas, kas attēlo telpu vai kādus procesus, bet lielākoties “bildi” cilvēks savā galvā rada pats. Savējo, unikālo, vienīgo. Tas attīsta iztēli.

– Vai izveidojusies atgriezeniskā saikne ar klausītājiem?

– Jā, pārsvarā no Latvijas Radio klausītājiem, man feisbukā raksta, ka klausījušies un patīk. Sliktas atsauksmes nekad nav bijušas, tikai slavinošas.

Iestudējumus, kas reiz izskanējuši ēterā, neierobežoti var klausīties Latvijas Radio arhīvā, esam pateicīgi, ka Latvijas Radioteātris tos iekļauj savā programmā.

Uzziņai

Iestudējumu pirmizrādes Latvijas Radio

• 18. martā – Zanes Eniņas stāsts “Māras zīmes”;
• 19. martā – Roberta Džeriņa stāsts “Tas nav mans suns”;
• 20. martā – Elīnas Lūses stāsts “Sencis6”;
• 21. martā – Igora Šelegovska stāsts “Pēdējā reize”.