Par prezidenta ieteikumu nepilsoņu bērniem piešķirt pilsonību automātiski nav man viennozīmīga uzskata. Mums ir jāskatās kompleksi, jo tas nav tik vienkārši atbildams – jā vai nē. Droši vien ir jāskatās, kā tas iet kopā ar integrācijas jautājumiem, ar skolu sistēmu, jo pastāv dažādi riski, kā redzam no Eiropas prakses, saistībā ar dažādām minoritātēm. Un attiecīgi, sakot “nē”, tas nozīmē, ka mēs šo divkopienu kultūru ilgi turpināsim. Tas arī nav īsti pareizi.

Līdz ar to, tas nav tik vienkārši – tas ir jādara pakāpeniski. Ir jāizdomā process līdz galam, kā to darīt, bet tas ir skaidrs, ka to noteikti vajag darīt – jautājums ir tikai, kā to izdarīt pareizi – tā, lai tas būtu visas sabiedrības interesēs.

Vēl ir ļoti svarīgi nepalielināt plaisu starp latviešiem un citām tautām. Tas, ka integrācijai kaut kādā veidā ir jānotiek, ir skaidrs, ņemot vērā Eiropas prakses piemērus. Jo, piemēram, Francijā liela daļa ir valsts pilsoņi, kas rīko teroraktus. Viņi ir kaut kur, kaut kā tādi radušies. Tas parāda to, ka arī sistēmā, audzinot patriotus, var kaut kas nesanākt. Tās garantijas nav un nebūs.

Tad ir vienkārši jāpadomā par to, kā maksimāli sabiedrību integrēt, lai šīs latviskās vērtības un piederība būtu. Jo mēs redzam arī britu skolu praksi, kur mācības notiek tikai angļu valodā. Arī Vācijā ir tieši tāpat – skolā pamatvaloda ir valsts valoda un tad ir papildus nodarbības, bet vienlaicīgi ļaujot saglabāt šo kultūru un kultūru īpatnības.

Ir ārkārtīgi svarīgi arī strādāt ar ģimenēm, jo ir skolnieki, kas nāk no krievu ģimenēm, kur dominē krievu valoda un vecāki pat nerunā latviski. Taču bērns runā perfekti latviski, ļoti labi mācās un arī ģimenē ievieš latviešu svētkus. Saka: “Mēs tos skolā svinējām un es gribu arī svinēt ar ģimeni!” Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi feini.

Vai to var nodrošināt tā, lai ir visur? Es nezinu, bet tā noteikti ir joma, kurā ir vērts strādāt, atrodot pareizo veidu.

Kārlis Strautiņš, Raiņa Liepājas 6. vidusskolas direktors