Gulbji dienvidrietumu rajonā dzīvo jau vairākus gadus. Tur nosacīti ir trīs dīķi. Trešais, kur līdz šim putni ligzdojuši, tagad ir stipri aizaudzis. Bet vairāk vai mazāk ligzda vienmēr bijusi iekšā niedrēs, – pasargāta. Šogad par lielu pārsteigumu gan man, gan domāju arī daudziem citiem cilvēkiem, gulbji savu ligzdu uztaisījuši otrajā dīķī. Faktiski no krasta tajā var iekāpt ar kāju. Un, manuprāt, tas liecina par viņu absolūto pieradumu pie cilvēkiem un viņu mājdzīvnieku – kaķu, suņi – aktivitātēm. Ieskaitot arī lapsas, kuras brīvi staigā mikrorajonos. Ņemot vērā, kur šogad atrodas ligzda, perēšanas laikā lapsai izzagt kādu olu nebūtu bijusi problēma. Tas nozīmē, ka putni ir tik tālu pieraduši, tik tālu atslābinājušies, ka vispār vairs nebaidās. Pateicoties cilvēku ”labvēlībai”, pašaizsardzības instinkts ir nomākts.

Ja nemaldos, pirms trīs gadiem, kopjot dīķa krastus, simtlatnieki putnus ķēruši. Cilvēki to redzējuši. Nu nav jau problēmu noķert gulbi, kurš pats tev nāk klāt. Tas ir gatavs ēst no rokas. Tāpēc ir vienkārši paņemt aiz kakla, krikšķ un čau! Šie gulbīši, kas līdz rudenim ir paaugušies, ir tīri lietojami pārtikā. Un kāda vaina? Ir valstis, kur tos medī un ēd. Pieaudzis gulbis nav garšīgs, bet šī gada perējums ir tīri normāli pagatavojams. No veciem medniekiem, arī ārzemniekiem par to ir dzirdēti stāsti. Citur tas nav vienkārši mīlestības un skaistuma etalons, kā mēs to uztveram. Tas ir normāli ēdams radījums.

Izšķiļas septiņi cālēni, visu vasaru nodzīvo un izaug, un tad pēkšņi mistiski nomirst, paliek tikai viens vai divi. Kur viņi paliek? Viss ir elementāri. Tie bomži, kas pilsētā daudzviet mitinās, kāpēc lai viņi neēstu gulbjus. Viņiem nav nekādas morālās aiztures, ja ir badā. Turklāt, ja putns ir tik ļoti pieradināts, ka var ar rokām noķert aiz kakla, nepiepūloties un nesamērcējot kājas, tad kāpēc lai to nedarītu.

Tas, ka kāds suns šajās dienās ir nokodis gulbju ģimenes mammu, ir savā ziņā sekas cilvēku ”labdarībai”. Aculiecinieks stāstīja, ka piebraukusi liela mašīna, izlaidusi ārā savus suņus, un viens no tiem māti arī nokodis. Saimnieks, to redzēdams, pārbijies, iebāzis suni mašīnā un aizbraucis.

Noziegums, ja to tā var nosaukt, noticis. Bet tās ir sekas mūsu rīcībai, jo gulbji visu laiku tiek baroti, cilvēki tos aprauga, nāk ar bērniem, mājdzīvniekiem. Līdz ar to putni sapratuši, ka nekas nav bīstams. Viņi tur sēž, pozē. Pati piegāju klāt pusotru metru attālumā, viņš pat nešņāca. Staipa kaklu un skatās, vai es kaut ko nedošu.

Pie dīķa rakstīts, ka gulbji ir savvaļas putni, tos nav nepieciešams piebarot utt., bet nav rakstīts, kas notiek tad, ja mēs viņus pieradinām, – ka nebaidīsies no ļaundariem, suņiem, un rezultātā ies bojā. Ir jāstrādā pie cilvēku izglītošanas. Protams, tas nav vienas dienas pasākums. Un nav tāda aizlieguma, kuru neviens nekad nepārkāps. Pat visstingrākās likuma normas netiek ievērotas. Cilvēkus var tikai un vienīgi izglītot, stāstot atkal un atkal. Un būt vērīgiem, skatīties apkārt, kas notiek. Ja kas – ziņot policijai.

Vai notikušais ar gulbju mammu ko iemācīs? Domāju, ka reakcija būs no sērijas – stulbie suņi un sliktie suņu saimnieki. Kā vienmēr. Taču gribu teikt, ka suns praktiski nekad nav vainīgs. Problēma vienmēr ir pavadas otrā galā. Ambīcijas, nezināšana, slinkums. Ja tu gribi, lai tavs suns ir sabiedrības loceklis, tad viņš ir jāaudzina, lai būtu adekvāts, normāli reaģējošs, bez sānsoļiem. Nav vajadzīgs sodīt, uzlikt lielākus ierobežojumus, bet cilvēkiem ir jāsaprot, ka savi suņi ir jāmāca. Suņi viennozīmīgi ir mūsu draugi. Viņi ir daļa no civilizācijas attīstības. Bez suņiem mēs nebūtu tur, kur esam.

Ko vēl apdraudam ar savu ”labdarību”? Te var runāt arī par kaķiem. Kā zināms, tantiņas tos aktīvi piebaro, tādā veidā pavairojot populāciju, dzimst slimi kaķēni.

Manuprāt, populācijas ir uzpūstas. Un šie kaķi neķer peles, kā tas būtu jādara, bet piesārņo visu apkārtni. Pati esmu dzīvojusi daudzstāvu mājā, smirdoņa nāk līdz 3.stāvam. Kaķi lejā guļ un vienkārši gaida cīsiņus, nevis kaut kur iet. Šie kaķi ir spīdīgāki par mājas kaķiem.

Tas ir viens moments, bet pārlieku lielā kaķu populācija un pieejamais barības daudzums – cilvēku gādātā pārtika – pievilina lapsas. Pateicoties tam, ka Latvijā tiek kaisītas vakcīnas pret trakumsērgu, jau vairākus gadus nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums. Taču tas nozīmē – izjaukta dabīgā atlase. Kaķu piebarošana veicina to, ka lapsas ienāk dzīvot pilsētā. Pārtiekot no dotās barības un arī no pašiem kaķiem, tās vairojas. Un būs arvien vairāk. Dienvidrietumos cilvēki, izejot vakarā pastaigāties, redzējuši, – nāk lapsa ar trīs lapsēniem. Mamma pie kādas no mājām nokož kaķi, aizstiepj krūmos un māca, kā to sadīrāt. Dzīve ir dzīve, viens otru ēdam – tas viss ir normāli, tāpēc par to šausmināties nevajadzētu, taču runa ir par higiēnu. Lapsas pārnēsā arī kašķi. Ja suns ko tādu saķer, tad ārstēt var sanākt visai dārgi. Tās ir nianses, varbūt nav aktuāli lielam skaitam cilvēku, bet – fakts, kā tāds. Gribu teikt, ka ar kaķu piebarošanu sekmējam arī lapsu populāciju pieaugumu.

Cilvēkus būtu jāinformē par cēloņu un seku kopsakarībām. Šķiet, ka cilvēku izpratne par mīlestību pret dabu, par labdarību ir sagrozīta, zināšanas – trūcīgas un vēlme kaut ko iemācīties – niecīga. Jā, ir skaidrs, ka cilvēkiem gribas saikni ar dabu, iekšēji pēc savvaļas tiecamies, taču tas jādara tā, lai nenodarītu dzīvajām radībām pāri.

Katarīna Šterna, medniece, raksta žurnālam “Medības”, audzina Veimāras putnu suņus