Mierinājumam varu teikt, ka sabiedrība nedalās tikai divās daļās – tajos, kuri iebilst, un tajos, kuri svin, lielākā daļa ir tāda, kurai ir pilnīgi vienalga.

Nekādu brīnumu te nav, tieši tādas pašas attieksmes redzamas, kad parādās jauns mūzikas stils, jauna mode utt. Dažiem patīk un viņi to pieņem, citi izvairās.

Lielākā daļa svētku, kurus mēs šobrīd svinam, vēsturiski ir ienākuši mūsu tradīcijās, pieņemti un tagad tiek svinēti kā savējie. Citi tieši pretēji – ir izzuduši. Tā ir pilnīgi normāla kultūras parādība, ka cilvēki ievieš ko jaunu.

Nereti šīs tradīcijas arī pārklājas, kad kāda iepriekš pastāvējusi tradīcija saplūst kopā ar ko pilnīgi jaunu un rodas jauna forma.

Tāpat arī Latvijā senāk bija izteiktākas veļu laika tradīcijas, Halovīns sevī ietver vairākas daļas, kas būtu pielīdzināmas veļu laika izdarībām.

Jebkurā gadījumā, kad izmainās kādi kultūras aspekti, konservatīvāki cilvēki sajūt zināmu apdraudējumu, tāpēc to nosoda. Citi uzskata par interesantu jaunievedumu, kurā vēlas iesaistīties.

Ja mēs jautāsim cilvēkiem, kāpēc šo tradīciju nosoda, viņi vienmēr atradīs kādu argumentu – teiks, ka tie ir sātanisma pielūdzēji, jo īsti Kristus ticīgie lūdz tikai Kristu un visādām blēņām nepievienojas.

Sakne šajā visā ir tas – ka laikā, kad mēs apgūstam savu kultūru, ir lietas, ko mēs pieņemam kā pašas par sevi saprotamas un neprasām skaidrojumu vai nemeklējam nekādu citu jēgu, tā vienkārši ir, un viss. Piemēram, kāpēc mēs ģimenē runājam latviski? Tāpēc, ka tā ir paaudžu paaudzēs. Vai kāpēc latviešiem ir saiklis ”un”, nevis ”i”, kā ir Lietuvā. Tā vienkārši ir, un, ja šie divi sāks diskutēt, viņi viens otru nepārliecinās par otra pareizību. Un tad nu sāksies tas pats – sātanisms, kultūra sabruks, latvieši aizies bojā.

Argumenti, kāpēc kultūrā nedrīkstētu parādīties jaunas lietas, savā ziņā ir nepamatoti. Tie tiek piemeklēti tikai tā iemesla dēļ, lai pamatotu savas bažas par to, ka kultūras principi, ko esam apguvuši, mainās.

Viss, ko varu ieteikt, ir pieņemt to kā dzīves sastāvdaļu. Saprotu, ka to ir vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo pētījumi rāda, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Ir cilvēku daļa, kas izjūt ļoti reālu apdraudējumu, ja esošā kārtība tiek mainīta, citiem to pieņemt ir daudz vieglāk. Piemēram, jaunie cilvēki visu tver vieglāk, jo viņiem arī smadzeņu struktūra ir citādāka.

Mācīt cilvēkiem, pieņemsim, to, ka citi cilvēki tā dara – ir diezgan bezjēdzīgi, jo tas viņiem nekādi nepalīdz.

Ja mums šķiet, ka ir svarīgi uzturēt kādu lokālo atšķirību – tas tomēr tiek pielāgots vietējiem apstākļiem, nav tā, ka cilvēks pazaudē savu latvietību tikai tāpēc, ka izgrebj ķirbi vai pagatavo kādu citu Halovīna dienas atribūtiku.

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs