Mēs vēlamies ministru aicināt uz atklātu, plašu un publisku sarunu par kultūras un mākslas lomu iekļaujošas un saliedētas sabiedrības veicināšanā. Mēs visi redzam, ka šī problēma Latvijā pastāv.

Vienlaicīgi šis jautājums ir arī tieši Kultūras ministrijas uzdevums – tas ir ierakstīts ministrijas dažādos politikas plānošanas dokumentos. Šobrīd vēlamies ļoti nopietni analizēt, ko mēs kā kultūras nozare varam darīt, lai sabiedrība Latvijā kļūtu iekļaujošāka un saliedētāka.

Abu vēstuļu iemesls ir tāds, ka

kultūras ministrs ar savu personīgo balsojumu it kā nostājās pret procesu, kas paredz iekļaujošas sabiedrības veicināšanu, tāpēc mēs vienkārši jautājām: kā tas ir iespējams?

Ja mēs pārstāvam visu šo nozari un viens no mūsu kopīgiem uzdevumiem ir šādas sabiedrības veicināšana, tad varbūt mums ir jāsaprot, ko un kā mēs darām, un rīkojamies vienoti.

Ministrs savā atbildē it kā pārmeta, ka mūsu nostāja ir politika un ideoloģizēta. Tas mums šķiet nepamatots pārmetums.

Protams, ka vēstule, ko rakstījām, bija politiska, jo tā saistīta ar noteiktām kultūrpolitikas nostādnēm. Tā ir saistīta arī ar viņa kā politiķa darbību, savukārt mūsu kā nozares darbinieku izvēles arī vairāk vai mazāk ir politiskas.

Domāju, ka kara laiks, kurā dzīvojam un arī pirms tam, ir skaidri parādījis, ka kultūras, arī jebkura cilvēka dzīve no politikas nav nošķirama. Tāpēc noniecināt mūsu satraukumu ar argumentu, ka tas ir politisks, manuprāt, nevajadzētu.

Mēs, protams, apzināmies, ka viņa balsojums šajā gadījumā izrietēja no Nacionālās apvienības nostādnēm, no piederības konkrētai politikai, taču tad rodas jautājums arī valdības vadītājam Krišjānim Kariņam:

kāpēc Nacionālā apvienība kā partija ar ļoti izteiktu nostāju joprojām vada Kultūras ministriju, jo kultūras politikas dokumenti savukārt iet pretrunā ar šīs partijas nostādni.

Ļoti daudz jautājumu rodas par to, ko mēs vispār saprotam ar demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Manuprāt, tas arī savā ziņā ir Kultūras ministrijas darbības nopelns.

Mēs visi zinām par tradicionālajām vērtībām, daudz tiek runāts par latviskajām vērtībām, lai gan liela daļa cilvēku, manuprāt, nespētu atšifrēt, ko viņi saprot ar šiem diviem vārdiem. Esam gatavi runāt par Dziesmusvētku kustību kā lielu Latvijas vērtību, bet kas ir tās vērtības, kas mūs sasaista kopā ar Eiropas Savienību? Par tām mēs nerunājam!

Iekļaujošais un saliedējošais nāk tieši no Eiropas dimensijas. Tāpēc arī otrajā vēstulē kā piemēru pieminam Liepājas tapšanu par Eiropas kultūras galvaspilsētu, jo viena no obligātajām programmas Eiropas dimensijām ir iekļaujoša sabiedrība.

Varbūt Liepāja savā ziņā var uzņemties kaut kādu iniciatīvu runāt ar visu Latviju par šo Eiropas dimensiju un par tām lietām, kuras mūs savieno ar Eiropas telpu.

Krista Burāne, režisore, scenāriste