Pēdējā laikā ir aktualizējušies jautājumi par vardarbību un pazemojumiem, kas pret mums tiek vērsti internetā, un uzsākta aktīva izglītošanas kampaņa, lai mēs spētu no tā pasargāt, pirmkārt, jau bērnus. Ļoti vajadzīga lieta, taču, manuprāt, nenovēršot dažādas citas lietas mūsu sabiedrībā, tā var arī nesasniegt cerētos rezultātus.

Manai ģimenei ir konkrēta pieredze šajos jautājumos. Mans dēls, kuram vasarā apritēs divpadsmit gadu, populārajā portālā www.draugiem.lv pavisam nejauši uzgāja savu fotogrāfiju kādā pazīstamas meitenes galerijā zem nosaukuma “Mans mīļais džeks”. Piebildīšu, ka fotogrāfija pie meitenes bija nokļuvusi tāpēc, ka abi bērni apmeklē vienu svētdienas skolu, un fotogrāfija bija tapusi kādā svētdienas skolas pasākumā.

Vēl piebildīšu, ka meitenei ir desmit gadi. Atturoties no komentāriem “kad mēs augām…” garā, pateikšu, ka ne jau fotogrāfijas atrašanas fakts un galerijas nosaukums bija svarīgākais – par to varētu arī pasmaidīt. Šokējošākais bija zem fotogrāfijas esošie komentāri, kurus bija rakstījušas šās meitenes draudzenes, tādas pašas desmit vienpadsmit gadus vecas meitenes. Un komentāros pats pieklājīgākais vārds– atvainojiet par naturālismu – bija “sūkātājs”. Gari negudrojot, pa telefonu izteicu pretenzijas meitenes mātei, pēc kā komentāri tika nekavējoties izdzēsti. Un tomēr. Pieļauju, ka manam bērnam tomēr tika sagādāta emocionāla trauma. Un vēl pieļauju, ka līdzīgas un vēl smagākas traumas nereti ir guvuši arī citi bērni, un tie gadījumi, kad par to ir uzzinājuši vecāki, pedagogi un sabiedrība ir aisberga redzamā daļa.

Cīnīties par vai pret kaut ko ir labi. Taču tās jau ir sekas. Un kamēr mēs bez ievērības atstāsim cēloņus, tikmēr cīņa ar sekām būs vairāk vai mazāk donkihotiska.

Diemžēl arī tajā pašā internetā valda “visatļautība bez robežām”. Liels bija mans pārsteigums, atverot kādu populāru Latvijas ziņu portālu, un ieraugot piedāvāto čatu virsrakstus, starp kuriem greznojās tāds “Nerātnās sarunas – ar mēlīti pa p…”. Vēlos paskaidrot, ka nedomāju, ka bērniem būtu jātic, ka viņus atnesis stārķis, ka pieauguši cilvēki nevarētu un viņiem nevajadzētu smelties papildus zināšanas un jaunas idejas šajā jomā, ka mākslas darbos nevarētu runāt par dzīves intīmo pusi, galu galā – es nedomāju, ka pieauguši cilvēki nevarētu apmainīties domām un pat dalīties personīgajā pieredzē, ja viņiem tas šķiet aktuāli. Bet šim nolūkam taču arī internetā ir paredzēti īpaši čati, domubiedru grupas u.tml. Vai tādām sarunām būtu vieta līdzās valsts dzīves aktualitātēm, ekonomikas un starptautiskajām ziņām? Un kā gan lai šādā situācijā izkontrolē, ko lasa bērni un kādās sarunās piedalās internetā?

Tālāk. Mūžīgā tēma– interneta komentāri. Ļoti bieži paliek neskaidrs, kāpēc portālu īpašnieki nedzēš komentārus, kuru saturs ir atklātas rupjības. Nesen kādā populāra Latvijas ziņu portāla sievietēm domātajā sadaļā bija kāda lasītājas vēstule, kurā viņa dalījās savās laulības dzīves problēmās. Var jau būt, ka tiešām ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka sieviete pati vainīga pie savām problēmām, bet vai tas komentētājiem deva tiesības rakstīt tādas frāzes, kā “slampa, ko nīdi, pati aplaidusies ar savu jākli”? Mēs nevaram cīnīties ar šo problēmu, ja portālu īpašnieki ar nevainīgu sejas izteiksmi deklarē neitralitāti. Jo diemžēl šeit būs veltīgi apelēt pie to godaprāta un kultūras līmeņa, kam tāda nav, un par katru vienu lamuvārdu ar iesniegumu uz policiju neaizskriesi.

Un vēl – kas tagad cīnīsies ar šo problēmu? Sabiedrība, tātad mēs paši. Vai gan naivi ticam, ka šajā cīņā ierakumu vienā pusē esam mēs, godīgie un kulturālie, un pretējā – kaut kādi interneta maniaki, nekulturāli, aprobežoti indivīdi, tumšā masa? Diemžēl nē. Ja izanalizētu virtuālās vardarbības gadījumus, mēs būtu pārsteigti, cik bieži izrādītos, ka ar netīrākajiem dubļiem mūs internetā nolej kaimiņš, ko katru rītu smaidot sveicinām vai kolēģe no blakus kabineta, ar ko kopā ejam pusdienās. Tātad, iegrožot savu līdzpilsoņu zemiskākos instinktus, mēs varam tiešām tikai sadarbojoties. Un te neiztikt bez to aktīvas līdzdalības, kam ir “teikšana interneta pasaulē”.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja