Reālā situācija ir tāda, ka mums liek saprast – Mākslas un Mūzikas skolu pastāvēšana Liepājā ir nopietni apdraudēta. Piebildīšu, ka abu skolu pastāvēšana mani satrauc kā māti.

Pirmajā mācās mana vecākā meita (vidusskolā) un otrajā mans dēls (bērnu skolā). Vēl piebildīšu, ka abu mācību iestāžu līdz šim nodrošinātā apmācību sistēma un līmenis mani ļoti apmierina. Un vēl piebildīšu, ka es nedomāju, ka Liepājas domes obligāts pienākums būtu tagad pēkšņi šīs mācību iestādes pilnībā pārkraut no valsts kakla uz savējā.

Kur tad galu galā paliek valsts un tās līdzekļi? Pēc visiem šiem gadiem, kad Saeimas deputāti, mums acīs skatoties, ir stāstījuši, ka viņi nezina, kas viņu personiskajos bankas kontos ir ieskaitījis naudu, kad prokurori ir apgalvojuši, ka viņu pensionētās sievasmātes (no pensijas, protams!) ir pirkušas viņiem mājas Malibu, kad ministri par valsts naudu ir ēduši zemeņu kūkas un braukuši uz hokeja čempionātiem un pirmās formulas sacīkstēm. Bet izrādās, ka valsts naudas izsaimniekošanā vainīgo nav. Ir! Vajag tikai gribēt tos atrast! Un beidzot ir jāmēģina nevis vienu Lembergu iebāzt cietumā, bet gan visus tos, kas mūs noveduši šajā situācijā. Es apgalvoju – jā, Latvijai ir vajadzīga sava Nirnberga! Jo citādi, kā par genocīdu (un pret savu tautu!) to nenosaukt.

Jā, mani pārņem baisma sajūta, kad pieķeru sevi domājam – vai tiešām vienīgais ceļš, kas mums vēl palicis, ir aicināt uz pilsoniskajiem nemieriem? Jo demokrātiskās metodes – atzīsim to – ir sevi izsmēlušas. Mēs varam, līki palikdami, piketēt, demonstrēt, streikot un manifestēt, mēs varam rakstīt atklātās vēstules un ”šūmēties” masu medijos. Bet, ziniet, latviešu valodā ir tāds labs vārds, kas apzīmē mazliet nekulturālu procesu – nospļauties. Nu, lūk, tieši nospļauties mūsu valdībai uz mums ir. Un nesodāmības apziņa piedevām.

Nesen masu saziņas līdzekļos atklātībā parādījās doma, kas pa ”ķēķiem” skanējusi jau labu laiku. Un tā ir – ja, protams, neskaitām Staļina represijas un kara gadus, tad nekāda okupācija nav bijusi tik briesmīga, kā šī ”neatkarība”. Neviena valsts iestāde septiņdesmitajos – astoņdesmitajos gados (par citu laikmetu neesmu kompetenta spriest) neatļāvās to, ko tagad. Un vēl kas – toreiz varējām sevi mierināt: nu, tie jau viņi, svešie, krievi, okupanti… Un kas ir tagad? Neviena okupanta vairs nav pie varas jau divdesmit gadu, bet mēs slēdzam skolas un slimnīcas! Un nevajag muldēt, ka okupanti ”aizkadrā” komandē parādi un patiesībā visu nosaka kaut kādi Kremlim lojālie spēki. Tik un tā – pat, ja tā ir patiesība, tad tie, kas šiem ”Kremļa spēkiem” pārdodas, tie ir savējie! Tie paši, kurus gājām aizstāvēt uz barikādēm!

Tiek ”virpinātas” idejas, ka varbūt vecākiem par mācīšanos Mākslas un Mūzikas skolā būšot ”līdzmaksājumi”! Šajā laikmetā, kad tiem pašiem vecākiem lielai daļai nav darba vai algas apgrieztas akurāt līdz tam līmenim, lai nepietiktu vispār nekam. Nekaunos atklātībā paziņot – ja es tad, kad bija 1990. gada referendums par neatkarīgo Latviju būtu zinājusi, ka būs apdraudēta manu bērnu izglītība aiz tā iemesla, ka valsts ir tiktāl izzagta, ka pat skolas jāslēdz, es nekad nebūtu balsojusi par neatkarīgu Latviju. Nekad. Un es neesmu tāda vienīgā. Tas ir traģiski, bet tā ir.

Man (un ne tikai) nav padoma, ko darīt konkrētajā situācijā. Es tikai zinu, ka tagad, kad mafiozais veidojums, ko mēs aiz inerces dēvējam par valsti, ir pieķēries jau mūsu bērnu nākotnei, klusēt vairs nedrīkst. Mums, vecākiem, ir jāķeras kaut vai pie galēja izmisuma līdzekļiem, jo cita ceļa mums vairs nav. To pierāda valdības ciniskā reakcija uz janvāra nemieriem. Toreiz es biju ar mieru piekrist, ka masu nekārtības nav izeja no situācijas. Un tomēr. Kaut vai viens vienīgs valdības ierēdnis būtu iedomājies atbildēt uz jautājumu: kā tik tālu varēja nonākt, ka pacietīgo Latvijas tautu vispār bija iespējams uz kaut ko tādu izprovocēt? Pat, ja tā bija provokācija, tad neatbildēts paliek jautājums: kā radās provokācijai tik labvēlīga augsne Latvijā, kur vispār nav pieņemts sasāpējušas problēmas risināt šādā ceļā?

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja