Liene Andersone: Vardarbība pret dzīvniekiem ir prātam neaptverama
Šo pārdomu stāstu mani pamudināja uzrakstīt paziņu, draugu un radinieku piedzīvotais. Stāsts ir par cilvēku bezatbildību un nežēlību, kā dēļ nav jābrīnās par nežēlīgiem noziegumiem pret cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Šoreiz – par cilvēku attieksmi pret mūsu it kā labākajiem draugiem – mājdzīvniekiem.
Klaiņojoši dzīvnieki – normālam cilvēkam viņi izraisa žēlumu, taču ir cilvēki, kas pamestos, klaiņojošos dzīvniekus izmanto savu ļaunprātību realizēšanā. Un vairs nezinu, vai tos vairs var nosaukt par cilvēkiem.
Paziņa pastāstīja sirdi plosošu stāstu šai saistībā. Viņai ir sens sapnis par pilnībā baltu kaķi. Dodoties no ikdienas darbiem uz mājām, gaidot pieturā autobusu, viņas acu priekšā iztuntuļo mazs, balts kamoliņš – viņas sapņu kaķis! Viņai nebija divu domu – kaķēns jāliek somā un jāved mājās. Viņa mazo kaķēnu noglaudījusi, taču pēc brīža viņa tikpat kā pamirusi. Mazajam, mēmajam lopiņam bijušas izdurtas abas actiņas…
Šāds stāsts nav vienīgais. Pirms desmit gadiem radinieku privātmājas puķu dobē kāds bija izmetis cilvēku spīdzinātu, nomocītu un pusdzīvu vilku sugas kucēnu ar vardarbīgām pazīmēm – spalva izdedzināta, sasists, sadurstīts, asiņains. Radinieki iesākumā nosprieda, ka mazais suņu bērns noteikti neizdzīvos, taču ienesa mājās, siltumā, jo laika apstākļi arī nebija pateicīgi – laukā bija drēgns – iedeva ar karoti padzerties un satina siltā segā, apkopa brūces, lai mazā dzīvībiņa varētu nomirt cilvēcīgos apstākļos. Taču notika brīnums – nākamajā dienā mazā radībiņa bija no nāves izbēgusi, un ar saviem saimniekiem nodzīvoja sunim pienācīgu astoņu gadus ilgu mūžu – ar mīlestību un aprūpēts. Taču visu dzīvi sunim parādījās dīvainas uzvedības izpausmes. Veterinārsts sacīja, ka tās ir vardarbības sekas. Viņam bija bail no svešiem cilvēkiem, baidījās no asām kustībām un trokšņiem. Un vardarbības radītais stress bija atstājis vēl daudz smagākas sekas – galvā bija audzējs, kas ģimenes mīluļa dzīvei pielika punktu.
Tāpat pirms pieciem gadiem no patversmes adoptējām suni, kuram, nonākot patversmē, bija konstatētas 26 dziļas brūces. Patversmes darbinieki izteica varbūtību, ka suns ticis izmantots cīņās.
Ja jāsaka atklāti, mani iepriecināja ziņa par to, ka Karostas dzīvnieku spīdzinātājs un slepkava ir nodots kriminālvajāšanai. Cerams, ka viņš saņems pēc nopelniem.
Ir jautājums – kas liek cilvēkiem nežēlīgi izturēties pret dzīvniekiem? Jo tas, kas notiek, ir prātam neaptverami. Uzskatu, ka ļoti prātīgs solis no valdības puses šai saistībā ir pieņemtie sodu mēri par vardarbību pret dzīvniekiem.
Mans uzskats – šādus cilvēkus vajadzētu izolēt no sabiedrības, arī tos, kas ar dažādām vardarbības izpausmēm nodara pāri cilvēkiem. Jo, manuprāt, vardarbība ir slimība. Bīstama slimība, no kā sabiedrība ir jāpasargā. Un varmākas jāsoda pēc pilnas programmas – par biedinājumu citiem.
Vēl mazliet tāds pamācošs un patiess stāsts, ko stāstīja mana vecmāmiņa no sava bērnības un jaunības laika, kas ikvienam liktu aizdomāties. Kāds puika regulāri bija postījis putnu ligzdas un mazajiem putnēniem bija izrāvis mēlītes. Atradis peļu midzeni – pelēniem izdūris acis. Kad pats bijis pieaudzis, nodibinājis ģimeni un piedzimuši bērni. Laikam daba un Dievs atriebās par pāridarījumiem mazajām dzīvībiņām, jo abi bērni bija piedzimuši mēmi un akli… Likumsakarīgs dzīves sods.
Liene Andersone,
dzīvnieku mīļotāja