Kādreiz uzsvars tika likts uz materiālo palīdzību, bet šobrīd svaru kauss vairāk nosliecas uz pakalpojumu pusi. Dažādu veidu pakalpojumus sniedzam sociālās funkcionēšanas nodrošināšanai, emocionālās stabilitātes uzlabošanai gan skolas vidē, gan arī ģimenē. Būtu nepieciešams panākt, lai jaunieši realitāti uztver adekvāti, nevis saasināti, lai bez lieka stresa un impulsīviem lēmumiem tiek galā ar ikdienas problēmām un izaicinājumiem. Par to šobrīd īpaši jādomā gan izglītības iestāžu, gan pašvaldības līmenī, un par to daudz tiek diskutēts.

Pēc pabalsta, ko sniedzam akcijā “Skolas soma”, Liepājā ir liels pieprasījums, tā tas bijis arī iepriekš. Šis ir būtisks atbalsta mehānisms ģimenēm.

Zinām, ka 20 eiro nav milzīga summa, un esam arī saņēmuši iebildumus no vecākiem, ka pabalsta apmērs ir par mazu, bet ne visiem iedzīvotājiem iespējas ir vienādas, un ir tādi, kam pabalsts, lai arī mazs, tomēr ir ļoti svarīgs.

Ir svarīgi, ka pašvaldība par skolēniem domā.

Protams, nekas nestāv uz vietas, un arī mācību process tiek digitalizēts. Šobrīd nezinām, vai jaunajā mācību gadā skolas strādās klātienē. Ir skaidrs, ka mācību procesam nepieciešamo instrumentu klāsts kļūst arvien plašāks un arī datori vai viedierīces ir vajadzīgi, lai zināšanas varētu gūt pilnvērtīgi. Tas, kam šīs tehnoloģijas jānodrošina, vai tā būtu ģimene, skola, pašvaldība vai valsts, ir komplicēts jautājums, kuru būtu jānoregulē valsts līmenī.

Sociālajā dienestā līdz šim esam izmantojuši katru iespēju palīdzēt. Esam pildījuši starpnieka lomu un nogādājuši iedzīvotāju ziedotās viedierīces tām ģimenēm, kurām tās vairāk nepieciešamas. Arī pašvaldība izdalīja datorus skolām un ģimenēm, bet process, lai tos patiešām saņemtu katrs, kam tas vajadzīgs, ir ļoti komplicēts.

Tiem, kas vēršas Sociālajā dienestā pēc palīdzības, mēs, protams, neuzgriežam muguru un katru gadījumu cenšamies risināt individuāli, bet būtu jāsadala atbildības sfēras un jāatrunā katra iesaistītā loma. Arī vecākiem un bērniem jāuzņemas atbildība par ierīci, kas viņiem izsniegta. Ir bijuši gadījumi, ka cilvēks, kuram kaut kas iedots bez maksas, neciena šīs lietas vērtību, arī datoru kontekstā ir tādi piemēri. Gadījās, ka izsniegtie datori ir saplēsti, nozaudēti vai pat parādās lombardos. Arī par to ir jārunā.

Ar datoriem ir līdzīgi kā ar grāmatām. Ja pamatizglītības ieguve ir noteikta bez maksas, tad tai tādai arī jābūt, tāpat jābūt nodrošinātiem visiem instrumentiem.

Ja valsts standartos tiek noteikts, ka dators ir obligāts mācībām, tad jābūt arī valsts finansējumam, nosakot atbildību par ierīču lietošanu un uzturēšanu. Zinām, cik strauji attīstās tehnoloģijas. Tie ir milzīgi līdzekļi, to nevarētu uzlikt tikai uz pašvaldību pleciem. Vēl jau ir arī programmas, kuras jāizmanto. Tām nepieciešama licence. Visērtāk būtu, ja skola iedotu uz konkrētu mācību gadu viedierīci, kurā ir visas programmas, visas licences. Bet tad ar šīm ierīcēm vispirms jānodrošina skolas. Par to, kā jau teicu, nepieciešams diskutēt valsts mērogā. Palīdzībai jābūt tādai, kas ir nepieciešama, nevis tiek sniegta tikai tāpēc, ka to paredz likums. Mums ir jāpielāgojas laikam un apstākļiem.

Nevaram noliegt, ka attālinātās mācības ietekmē skolēnu emocionālo stāvokli, un nevaram teikt, ka tas nav skāris arī liepājnieku ģimenes. Lielu atbalstu snieguši mūsu sociālie darbinieki, kaut vai pārrunājot ar vecākiem, kā uzlabot situāciju, kā ar bērnu runāt, kā motivēt. Jauniešiem ir nepieciešama socializācija, bet attālinātās mācības tajā rada būtisku iztrūkumu, taču tas ir attīstības posms, kas ir svarīgs visā personības veidošanās procesā. Ar mentoru atbalstu mēģinām risināt šo situāciju, un ir arī daudz veiksmīgu piemēru – bija jaunieši, kuriem draudēja skolas vai klases nepabeigšana, un ir izdevies situāciju uzlabot. Gan psihologi un mentori, gan konsultācijas un emocionālais atbalsts, gan Pusaudžu resursu centrs – visi šie mehānismi ir pierādījuši savu lietderību, tāpēc aicinām katru, kam tas nepieciešams, tos izmantot.

Linda Krasovska, Liepājas domes Sociālā dienesta vadītāja